Par kino aktivitāšu trūkumu šajā laika sprīdī nevar sūdzēties. Rīgā turpinās Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, savukārt Ņujorkā no 18. līdz 21. oktobrim norisinājās pirmais Baltijas filmu festivāls. Tie, kuri ir kaut nedaudz "paostījuši" Ņujorkas kultūras dzīvi, labi zina, cik tā ir blīva un intensīva, cik daudz enerģijas jāiegulda, lai konkrētais pasākums uzrunātu publiku vai, dežūrmārketinga valodā runājot, sasniegtu mērķauditoriju. Piemēram, pagājušajā sestdienā, 20. oktobrī, uz Metropolitēna operas skatuves bibliskās kaislībās plosījās Samsons un Dalila – Roberto Alanja un Elīna Garanča – un teju sinhroni notika arī Baltijas filmu seansi mājīgajā Skandināvijas namā (Scandinavia House), kas četras dienas bija kļuvis par Baltijas filmu festivāla mājām.
Ņujorkas filmu skate ir viena no šā gada pamatīgākajām triju Baltijas valstu kopīgi īstenotajām aktivitātēm, lai popularizētu Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kinomākslu. Šis ir īpašs gads – gan pateicoties pamatīgajai kino norišu intensitātei (Latvijā lielā mērā to nodrošina 16 filmu programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei), gan arvien pieaugošajai skatītāju interesei par nacionālajām filmām. Līdzīgi procesi notiek arī Lietuvā un Igaunijā, arī tur ir palielinājusies interese par pašu filmām un kinodarbu daudzums. Šis ir īpašs gads, pateicoties arī ciešajai sadarbībai starp triju Baltijas valstu kino institūcijām, kuras kopīgi startē starptautiskajā arēnā. Jā, arī racionāli saprotot, ka simtgades impulss ļauj kopīgi paveikt to, kas katram individuāli nebūtu pa spēkam, piemēram, sarīkot festivālu Ņujorkā.
Šis Baltijas valstu filmu festivāls nebūtu bijis iespējams bez Latvijas ģenerālkonsula Dara Dēliņa azarta un aizrautības un arī pārējo Baltijas valstu diplomātu iesaistes. Kas atšķir filmu skates no profesionāli veidota festivāla? Vispirms jau konceptuāls programmu sastādītāja darbs. Šoreiz savu skatījumu uz Baltijas valstu kino tagadni un pagātni piedāvāja amerikāņu kinovēsturnieks Donalds Devejs, izveidojot 18 filmu programmu. Viņa kritērijs – tikai labs kino. Zīmīgi, ka no Latvijas aktuālā kino devuma Ņujorkas filmu programmas veidotāji izvēlējās Kristīnes Želves Mērijas ceļojumu un Laura un Raita Ābeļu Baltu ciltis – dramatiskus dokumentālus stāstus par senu un ne tik senu vēsturi ar sarežģītu vēstījumu un inscenējuma elementiem. Seansus Ņujorkā papildināja skatītāju sarunas ar režisoriem.
Īpašu efektu radīja Baltu ciltis – gan ar informatīvi blīvo vēstījumu, gan vizuālo grafiku un inscenējumiem, gan arī kvalitāti, kas sasniegta ar niecīgu budžetu (pēc ASV standartiem). Latvijas kinovēstures – senas un nesenas – ilustrācijai bija izvēlēta klasiskā poētiskā 1961. gada īsfilma Baltie zvani un Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu. Par prieku filmu veidotājiem un festivāla organizētājiem Ņujorkas Skandināvijas nama zāle bija piepildīta visas četras dienas. Ar Metropolitēna operas 4000 skatītājiem nesacensties, bet par ieinteresētības un publikas trūkumu sūdzēties būtu grēks. Tik plaši un pamatīgi Baltijas kino Ņujorkā tika rādīts pirmo reizi – un ne pēdējo. Būs arī turpinājums.