Pretī gadījās Divdesmit Procentu kungs (senāk vārda aizlikšana esot maksājusi desmit procentu, nu runā, ka likmes cēlušās). Naudiņai uzreiz tirpas pār muguru. Ko nu – mukt mežā vai doties vien kungam rokās? Ja mežā – neviens neko nedabūs. Ja kungam rokās – tiks kāds labums arī tautai no tām četrām piektdaļām. Pārējais būs vien jāpiecieš. Bet labi ap dūšu nebija.
Pa ceļu gāja skaista naudiņa. Cilvēki sanesuši, lai būtu gaisma, siltums un pankūkas, lai būtu gludi lielceļi. Savu vecmammas mežu valstij uzticējuši, lai drošībā no dāņiem, zviedriem vai, pasarg dies, arābiem vai ķīniešiem! Savas likteņupes un sirmo jūru uzticējuši, lai varētu palikt par saimniekiem savā zemē. Tīra un skaista naudiņa valsts sabiedrību stiprajās rokās.
Valsts sabiedrībās ir kārtīgi saimnieki – prot tautas doto likt lietā, un nāk klāt vēl vairāk tīras naudiņas. Saimnieki dod tautai atpakaļ caur sporta, kultūras, bērnu, izglītības un citiem fondiem. Reizēm gan aizmirstas, ka cilvēki viņiem savu naudiņu uzticējuši aprūpēt. Atkal Procentu kungs klāt. Mēs jums astoņdesmit procentu dosim, ja jūs lemsiet, ka tie divdesmit tiks tiem, ar kuriem viss jau sarunāts. Mērķi kopumā cēli, astoņdesmit procenti ceļo tālāk skaisti un vēl pusi atnes atpakaļ nodokļos. Tautas vēlētie gudrie sprieda un vētīja, kases turētāji lēma un dalīja. Skaidra lieta, ka varēja jau lēkt kājās un kliegt: "Nevajag mums netīru naudu! Beidziet šeftēties pa valsti kā pa savu ķešu!" Īpaši neviens nekliedza. Kā Raudupiete paraudāja skapī, un vēlāk ne asaras.
Pa ceļu gāja spīdīga naudiņa. Šoreiz pretī nāca naudas viltotājs, noķēra naudiņu un sataisīja tai ļoti līdzīgus brālīšus un māsiņas. Labi, ka Lietuvas lielkņazistē bija bargi likumi. Viltotājus noķēra, izkausēja viltus monētas un caur īpaši šim mērķim paredzētu metāla masku salēja viltotājiem rīklē. Nauda tika attīrīta. Tā runā Ņasvižas rātsnamā Baltkrievijā.
Gāja pa ceļu naudiņa. Arī tīra naudiņa. Visu laiku gaismā bijusi, visi mesli samaksāti, un visas rēķinveža tabulas salasāmas. Godīgi iemainīta pret tabaku, brandvīnu, kāršu spēlēm, jaunām spīdīgām mantām un vecu bābu naivumu. Naudiņa ir tīra, ja vien lielkņaza likumu grāmatā nav teikts citādi. Romas imperators Vespasiāns aplika ar nodokļiem mīzalu andeli. Kad dēliņš Tits viebās, tētis tik grūda puikam pie deguna monētu un teica: Pecunia non olet (nauda nesmird – latīņu val.).
Nauda smird ellīgi! Tā runā Latvijas Bankas darbinieki, kas bijuši tuvumā uz iznīcināšanu savestajai novalkātajai naudai. Un mammas bērniem māca pēc krāmēšanās ar naudiņu mazgāt rokas. Naudiņa ātri sasmērējas. Nevar tikai saprast, kas ir netīrāks: tīrā naudiņa no naivu ļaužu asarām vai netīrā nauda no kaimiņtantes pēdējās govs piena; netīrā nauda no dvēseles pārdošanas Divdesmit Procentu kungam, kas dažus kaķus, suņus, bērnus un mākslas baudītājus dara laimīgus, vai tīrā naudiņa, kas palīdz kronēt Divdesmit Piecu Procentu kungu; netīrā nauda dārzā zem ābeles vai higiēniskie bezskaidras naudas pārvedumi uz salu valstīm.
Kur tu dabūji to naudu? Nokrāsoju zaļas sienas, turēju mājās vardes un dedzināju čekus pareizajos laikos. Tad jau tā ir tīra naudiņa. Labprāt pieņemšu.
tjāā
Putniņš
MJĀĀ