Pēdējā laikā daļai Latvijas likumdevēju ir iepatikušies likumi, kuri ierobežo izteiksmes brīvību un mēģina teikt priekšā, kā cilvēkiem būtu jādomā par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem. Daļēji tā droši vien ir sakritība, lai gan kopīgais varētu būt tas, ka šādi likumi neprasa strīdus par budžeta sadali, tie parasti apelē pie sabiedrībā populāriem viedokļiem, tātad neprasa īpašu drosmi, un rezultātā, neko nemaksājot un ne ar ko neriskējot, ļauj palielināt politisko kapitālu. Pat ja likums neiziet cauri, daudzi atcerēsies, ka šis deputāts cīnās par tikumību, patriotismu vai vēl kādu labu lietu.
Šiem likumiem ir vēl viena kopīga iezīme. Tie neskaidri formulē to, ko tie aizstāv. Savā laikā, kad notika diskusija par PSRS un nacistiskās Vācijas "agresijas publisku noliegšanu" un "rupju trivializēšanu", deputāti mierināja, ka gan jau tiesneši sapratīs, kas ar šiem jēdzieniem domāts. Neapšaubot tiesnešu spēju saprast deputātus no pusvārda, tomēr gribas jautāt, kāpēc jāpieņem likums, par kuru no paša sākuma zināms, ka tā saturs ir neskaidrs.
Patlaban Saeima apspriež priekšlikumu par Izglītības likuma 10. panta papildināšanu ar aizliegumu skolās izplatīt mācību līdzekļus, kuri "var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību". Viena lieta, ka jebkas var negatīvi ietekmēt tikumisko attīstību, arī slikti un didaktiski uzrakstītas grāmatas par tikumību. Otrkārt, kā jau daudzi norādījuši, izpratne par to, ko nozīmē "tikums" un "netikums", ir visai atšķirīga. Kāpēc atkal jāpaļaujas, ka strīdus gadījumā izpildvara vai tiesneši sapratīs, kas ar to ir domāts?
Un, tieši iedomājoties tiesnesi, kurš mokās, mēģinot saprast likumdevēja nodomu, manuprāt, es sapratu, ko tas viss nozīmē. Neskaidrie formulējumi nav domāti tiesai. Šo likumu mērķim vispār nav nekāda sakara ar tiesu varu. To būtība ir nevis aizliegt un sodīt, bet ieviest neformālu cenzūru un pašcenzūru. Es jums pateikšu, kas notiks, ja šis likums tiks pieņemts. Notiks tā – katru reizi, kad kādai pārliecinātu nacionālistu, dievturu vai kristiešu organizācijai kāds materiāls nepatiks, tiks sākta kampaņa, kuras mērķis būs nevis panākt oficiālu mācību materiāla aizliegumu, bet to, ka skolas nobīstas un pašas izņem šo materiālu no aprites. Skolas nevēlas skandālus, kur nu vēl tiesu darbus; skolotāji nav gatavi nopietni cīnīties par savām tiesībām, kāpēc gan lai viņi cīnītos par kaut kādu mācību materiālu, kuru nezin kas ir radījis; skolas darīs visu, lai atkal iestātos miers. Atbilstoši – ja šāds likums pastāvēs, skolas divreiz apdomāsies pirms kāda mācību materiāla akceptēšanas, bet, tā kā nekur nav definēts, kas ir tikums, skolotāji drošības pēc izvairīsies no visa, ko kāds kaut kādā ziņā varētu atzīt par netikumīgu.
Rezultātā Izglītības likums būs likums, kas leģitimē neformālu cenzūru un cenšas iebiedēt izglītības iestādes un sabiedriskās organizācijas, veicinot tajās pašcenzūru. Likuma negaidītās blaknes varētu būt tādas, ka skolas vispār izvairīsies runāt par tādām neskaidrām tēmām kā tikumība un labāk pievērsīsies matemātikai un gramatikai.