Tāpat kā raksturs, piemēram, vai kaut kādi psiholoģiski mehānismi, kas attieksmi pret sevi un apkārtni veido no reakcijām uz ārējās pasaules ietekmēm un notikumiem, no traumatiskām vai baudpilnām pieredzēm. Tā varbūt ir pat tik objektīva kā seksualitāte un ģenētiskais kods, kura individuāla koriģēšana joprojām šķiet ne mazāk utopiska par tādu nākotni, kurā pasaule varētu būt brīva no jebkāda naida un stulbuma. Jeb, citiem vārdiem, es mēdzu uzskatīt, ka, ja man kaut kas nepatīk, Koelju stila atziņas, piemēram, vai kaķīšu bildes internetā un padušu sunīši padusēs, vampīri, supervaroņi un jebkāds fantasy kopumā, tetovējumi un vīriešu zirgastes, lielākā daļa parfīmu un metaforu, turklāt vienlaikus arī nespēja no tām atteikties, tad tāds nu es esmu un tāda ir mana gaume.
Tagad zinu, ka šāds uzskats ir aprobežots. Pat divkārt aprobežots. Jo, pirmkārt, pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts neiecietīgi uzliesmot, bet, ja tā gadās, attaisnot savu izlēcienu ar atšķirīgu gaumi ir smieklīgi un nožēlojami. Otrkārt – un par to Sūzena Sontāga rakstīja jau pirms piecdesmit gadiem, un par to es viņu vēl bieži citēšu –, lolot tikai savu gaumi, noliedzot visu ārpus tās robežām, ir bērnišķīgi, vai pat ļaunāk – patmīlīgi. Gaume tiešām ir diezgan instinktīva, un reakcijas tās iespaidā lielākoties ir neapzinātas jeb patvaļīgas. Taču blakus instinktīvām reakcijām pastāv arī apgūtās.
Gaumei nav sistēmas un pierādījumu, viņa rakstīja, un tā visos virzienos neattīstās vienādi. Laba vizuālā gaume nenozīmē, ka tam pašam cilvēkam būs laba gaume arī draugu izvēlē un ka cilvēks, kura gaumē ir apvaldītas emocijas, būs tikpat jūtīgs jautājumos, kas saistīti ar ētiku. Intelekts, starp citu, arī ir gaumes paveids, saka Sontāga, – tā ir gaume ideju izvēlē. To visu var kopt. Noliegt citu gaumi nozīmē iemarinēt savējo, bet, rēķinoties ar citu gaumi, savējā var tikt bagātināta visneparedzamākajos veidos. Un runa jau nav par to, ka pieklājīgā sabiedrībā noteikti būtu jābūt iecietīgam pret sliktu stilu, vāju meistarību vai apšaubāmu saturu. Tādi gadījumi tur vienkārši nešķistu apspriešanas vērti.
Katrs droši vien ir pārliecinājies par to, kā dažādas sākotnēji biedējošas vai nesaprotamas lietas, kāds intelektuāls vai fizisks izaicinājums ar zināmu piepūli tiek pārvarēts un tā padarīts vai nu nekaitīgs, vai arī tiek pieņemts kā savs un attīstīts tālāk, jo tas atbilst tās kopienas gaumei, ar kuru jūs vēlētos identificēties, vai arī ap jums sāk veidoties tāda kopiena, kurai jūsu koptā gaume šķiet simpātiska un sekošanas vērta. Un, lūk, – esmu saņēmies, plakani domugraudi sociālajos tīklos mani vairs nekaitina, es protu tos vairs neredzēt, tie ir diskvalificēti kā nekaitīgi, un pret kaķu bildēm drīz būs sasniegts tāds pats iecietības līmenis. Par vampīriem un supervaroņiem apsolīju painteresēties dziļāk, jo daži mīļi draugi par viņiem stāsta ar lielu baudu, un, iespējams, es sevi apzogu, šo žanru līdz šim ignorēdams.