Pirmā bija smaka – diez vai pusgadsimtu sastāvējušos tūkstošiem zaldātu šineļu dvaku sauksi par smaržu. Nē, precīzāk – vispirms bija bailes. Kāpt ogļraču koka vagonetēs, lai ar šādu vilcieniņu lēnām uzbrauktu novērošanas tornim līdzīgas konstrukcijas virsotnē, pēc tam nošļūktu Esenes metāla rūdas ieguves pašā pazemē, līkločiem slīdot pa sen aizmirstiem tuneļiem, kuros šur tur spīdēja spuldzītes un uz zemes dusēja kaudzēs sakrautas drēbes. Daudz, pārāk daudz drēbju – šineļi, uniformas, ogļraču darba apģērbs, kurpes, tupeles, zābaki… Vecas drēbes smaržoja pēc laika un nāves. Nekas te, pazemē, neatgādināja par Rūras apgabala tērauda ieguves un militāro varenību, kas spēlēja izšķirošo lomu Hitlera kara pirmo mēnešu apbrīnas vērtajos panākumos – jā, puse Eiropas bija zem Rūrā tapušās kara tehnikas dzelzs zābakiem. Tagad – posts, aizmirstība un atmiņas.
Pašlaik Rūras apgabals, desmitgadēm eksistējis kā "dzīvošanai nelabvēlīga vide", atdzimst – kā ietekmīga Vācijas kultūras, inovāciju (ideju katla) un kvalitatīvas izklaides vieta. Uz Rūras triennāli (notiek kopš 2002. gada) brauc pasaules mākslas un kultūras slavenības. Tieši Rūrā es tuvplānā izjutu Kristiana Boltanska instalāciju varenību. Vagonu ceļojums vēstures dzīlē ar titulu Nights Below Ground (Naktis zem zemes) bija šī franču ebreju mākslinieka darbs. Vēlāk atmiņas "sasējās buntītē" – kā tad, Boltanskis ir tas omulīgais vīriņš, kurš regulāri viesojas Venēcijas biennālē un kura (mūsdienu) lupatu grēdu Kilimandžāro augstumā redzēju zem Parīzes Grand Palais graciozajām art nouveau stikla velvēm.
Viņa iemīļotie mākslas atribūti ir pulkās mirguļojošās elektriskās spuldzītes, bērnu (un citu cilvēku) fotouzņēmumu sērijas, drēbju kaudzes. Visam klāt – atmiņu stāsti, kādēļ tieši šeit un tagad. Boltanska instalācijas Rīgā izstāžu zālē Arsenāls (no 19. janvāra) ir jāredz, kaut vai lai apzinātos, ka Rīgā rādītie mākslas darbi – videodokumentācija Starp laikiem/Entre temps un radošais pētījums Sirdspuksti/Les Archives du Coeur – ir iespaidīgāki par Fransuā Pino kolekcijā esošo Boltanska spuldzīšu-fotogrāfiju ikonu.
Atmiņas mēs nevaram kontrolēt. Nevaru aizmirst, kā dvakoja pazemes mitrums un zaldātu šineļu čupas. Atceros tieši to niansi – vecuma šķebinošais saldums. Laikam tā smaržo sapuvis laiks – sic transit gloria mundi. Reiz Rūrā valdīja tērauda šķēps un zobens, tagad – kultūra un māksla. Ideāli.
Atceros arī, ka pirmdien, 20. janvārī, atmiņa jāpieslēdz vēl vienam kanālam – Valmieras teātrī pirmo reizi tiks pasniegta Krodera balva – gada izaicinošākajam un izcilākajam mākslinieciskajam devumam profesionālajā teātrī, neierobežojot pretendentu darbības jomu. Varbūtība, ka aiz janvāra pelēkā mākonīša smīnošā Krodera labvēlība sasniegs arī kādu teātra aprakstnieku, gan būtu jāizslēdz – Kroders pats prata asi un precīzi rakstīt, kritiķa dēls tak! Vai atceraties, pēc kā smaržoja Krodera Valmieras Hamleta bibliotēka – tur, teātra spuldzītes pustumsā? Pēc grāmatām.