Var teikt, ka tā ir mūsdienīgāka – betona sienā izveidots caurums, kuru ieskauj krāsaini grafiti. Siena ir veca, ar daudziem caurumiem, un vēl nesen viens posms tai sabrucis pavisam. Pirmā reakcija ir doma, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību, ja tā pieļauj, ka šāds grausts ieskauj valsts centrālo bērnu slimnīcu. Kaut vai tīri simboliski tas nesaskan ar daudzkārt sludināto tēzi, ka bērni ir mūsu nākotne un lepnums. Tomēr, kas tieši nav kārtībā, nav nemaz tik viegli atbildēt.
Droši vien pirmais skaidrojums, kas nāk prātā, ir trūkums. Bet trūkums ir relatīvs jēdziens. Reti kuri resursi ir tādi, ka pietiek visiem neierobežotā daudzumā, tā ka gribot negribot nākas izvēlēties. Un šajā gadījumā ir izdarīta izvēle, piemēram, kāds ir nolēmis, ka svarīgāk ir atjaunot slimnīcas ēkas, nevis sienu.
Ir vērts pamanīt, ka šis cilvēks lēmis tajos ietvaros, ko bija noteikuši vai nu apstākļi, piemēram, institucionālā kārtība, vai citi, piemēram, dažāda līmeņa budžetu plānotāji. Tāpēc būtu kļūdaini, piemēram, izdarīt secinājumu, ka mūsu sabiedrībā augstāk tiek vērtēts atpūtnieku komforts, nevis bērnu drošība, jo slimnīcas siena nav atjaunota, bet celiņš ap Māras dīķi turpat netālu ir. Visticamāk, nav tāda cilvēka, kam šāda izvēle ir bijusi jāizdara. Te arī slēpjas zināmas "lamatas". Pat ja mums izdotos atrast tādu līmeni, kurā tiek izdarīta izvēle, teiksim, starp dotācijām slimnīcām un finansējumu parkiem, visticamāk, būtu velti prasīt naudu slimnīcas sienas atjaunošanai, jo atbilde būtu, ka šeit par tik konkrētām lietām nelemj, tāpēc galu galā viss tiktu pārspēlēts uz to cilvēku, kuram jāizvēlas no nelieliem resursiem, vai atjaunot sienu, rezultātā siena turpinātu brukt.
Tā ka siena ir ne tikai trūkuma, bet arī sistēmas produkts. Pirms kāda laika UNICEF publicētajā pārskatā par bērnu labklājību bagātajās valstīs Latvija ir ierindota starp bagātajām valstīm, bet vienlaikus bērnu labklājības ziņā ieņem priekšpēdējo vietu 29 valstu vidū, arī bērnu veselības un drošības ziņā. Lai gan pētījumā izmantotie kritēriji ir specifiski, manuprāt, grūti noliegt, ka nespēja sakārtot veselības sistēmu ir viens no grandiozākajiem atjaunotās valsts nespējas piemēriem. Visi it kā atzīst, ka veselība ir viena no būtiskākajām vērtībām, bet dažādo interešu grupu un administratoru kaulēšanās rezultāts pagaidām ir tikai sistēma, kas ir acīmredzami neefektīva, nevienlīdzīga, bieži vien nežēlīga un attiecībā uz bērniem netaisnīga. Bērniem nevar būt resursu, par kuriem nopirkt "ātrākus" pakalpojumus, tāpēc viņi nav pelnījuši pašreizējo kārtību, un labdarība šobrīd kļuvusi par sistēmu tikai tāpēc, ka valstiskā nestrādā. Paskatīsimies, kas notiks ar jauno reformu, – cerams, ka tās rezultāts būs ne tikai dārgāki medicīniskie pakalpojumi, bet arī efektivitāte, vienlīdzība un drošība.