Jāņu nedēļā laukos bezdelīgas ligzda, izmirkusi un atlupusi no mājas pažobeles, nokrita zemē, un to, kas tur bija palicis pāri, nočiepa kaķis. Bet instinkts ir nemainīgs, un viņas jau atkal tajā pašā vietā lipina kopā ligzdu. Varbūt nākamie vēl paspēs izlidot līdz rudenim. Ar tiem instinktiem dīvaini. Dzīvība un tās turpinājums vienmēr pirmajā vietā. Atdot visu, kas iespējams. Arī tad, ja loģika tam brēc pretī. Bērni ir tie, kas piepilda vecāku sapņus. Kas pēc tam jau ir viņu pašu sapņi, neatlaidība un darbs. Tad nejauši, bet likumsakarīgi nāk arī veiksme un var lidot. Ar spārniem, kas dod plašākus vēzienus, kā varēja atļauties vicināt iepriekšējā paaudze. Tie, kas lipināja un lipināja no jauna tos mālus ligzdām pilnīgi pretēji zemnieku tautas loģikai, kura rauj un patur visus pie zemes. Gan pašnovērtējuma, gan ambīciju ziņā. Lai darītu darbu un dziedātu, darbā ejot. Nav ne jausmas, kā tas notiek – kur rodas tie, kas tikai dzied. Vai komponē un spēlē. Vai dejo. Un vairs jau nedara to sava prieka pēc. Gan jau, protams, arī sava prieka pēc, jo bez prieka jau nevar. Vienai amerikānietei bija versija par īpašu dzeramo ūdeni, ko visi te dzer, un tāpēc ir tik talantīgi. Bet varbūt tas ir Latvijā dzimušā īpašais instinkts – ka dzīvību var radīt un glābt, ļaujot klausīties un ļaujot redzēt. To, kas ir skaistāks un cēlāks. Pat tad, ja to sajūtu nevar izskaidrot, tikai kaut kas iestājas kaklā un skaidrs, ka esi bijis liecinieks absolūtam skaistumam.
Svētdienas vakarā Operas skvērā pie apstādinātas tramvaju satiksmes zem klajām debesīm ar zemu lidojošām lidmašīnām un kaijām tajās notika koncerts Dzimuši Rīgā. Bija silti un gaiši. Gandrīz bez vēja. Laikam jau būtu dīvaini, ja pēc šāda vairākus simtus tūkstošu izmaksājuša koncerta, ko rādīja liela daļa Eiropas televīziju un kas bija profesionāls un gandrīz perfekts organizācijas un emociju ziņā, kā par nedēļas notikumu rakstītu par kaut ko citu. Tā saviļņojuma dēļ. Un ar laimīgu nopūtu – beidzot pēc ilgiem laikiem bija... Un būs kaut kas paliekošs pēc Rīgas 2014 kā Eiropas galvaspilsētas. Bija labi aprīkota skatuve, kas iekomponēta Baltā nama priekšā, un gaismas, kuras fantastiski sadarbojās ar jūlija nakts tumsu un pilsētas gaismām. Bija laba sadarbība ar televīziju un bilde tajā, jo pasākuma režisori bija ņēmuši vērā televīzijas specifiku, lai ne tikai klātienē radītu gaisotni. Brīnišķīgs scenārijs, kurā ne brīdi nebija pauzes un koristu, mūziķu parādīšanās neko nepārtrauca, un – ideāla programma, lai pierādītu balsis, orķestra varējumu visdažādākajiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu priekšstatiem par mūziku. Gan tiem, kas pirkuši visai dārgās biļetes, gan tiem, kas vēroja to visu televīzijā. Pats galvenais – te klātienē un neklātienē bija Rīgā dzimušie (un arī tie, kas mācījušies) – katra pasaules operteātra un mūzikas pasaules sapnis. Talanti, kuru tautība ir dažādās valodās runājoši rīdzinieki. Viņu vecāki un skolotāji arī droši vien daži bija tur. Lai redzētu lidojumu tiem, kurus viņi ir uzminējuši un parādījuši ceļu.