Sarunas dzimst studijā, lai cik ļoti labi tās iepriekš gatavotas. Tas bija skaidrs, vērojot 1 pret 1 ar Ingu Spriņģi un Sastrēgumstundu ar Ilzi Naglu.
Piespied pogu, un būs sarkans! Kanālu nesajauksiet – tā ir LTV1 jaunā identitāte, lai kāds raidījums tiktu celts priekšā. Vai darbdienu vakaros gribam sēdēt un klausīties ļoti nopietnas sarunas sarkanā telpā? Uz šo jautājumu būs iespēja atbildēt.
Smaga runa
Žurnālistes Ingas Spriņģes vadītā interviju formāta 1 pret 1 pirmā pārraide ir veiksme. Saruna bija spraiga, unikāla, piepildīta, pavērsieniem bagāta. Tā bija personiska un konkrēta. Nav slikti uz pirmo raidījumu uzaicināt viesi, kura firma iekasē milzīgu atlīdzību no valsts, bet pats investīciju baņķieris regulāri izsakās par visu, kas jādara valstij un tās pilsoņiem.
Pirmais šī raidījuma viesis Ģirts Rungainis ētera laikā domāja. Šis process bija skaidri saskatāms. Bija patīkami to redzēt. Vēl bija labi redzams, ka viņam domāšana prasīja spēku, lika izmantot uztrenētu izveicību. Operators noķēra brīžus, kad pauzes ļāva iegūt ūdens iedzeršana un labi rādīja norasojušo virslūpu. Katrs jautājums veda tuvāk kādam jaunam bīstamam līkumam.
Inga Spriņģe bija lieliski sagatavojusies. Ātri reaģēja uz atbildēm. Fakti, izteikumi, jautājumi no sērijas – kāpēc notiek tā? Kas slēpjas aiz zināmā? Kā jūs pats pildāt savus citiem dotos padomus? – bija ļoti labi. Arī producenti bija sagatavojuši labu papildmateriālu – video no citiem raidījumiem, citātus no krāšņiem izteikumiem sociālajos tīklos. Raidījums bija atklājumu piepildīts. Tā bija līdzvērtīga un cieņpilna saruna, kas vienlaikus nav komplimentāra, pustukša vai garlaicīga, – tas ir sasniegums!
Ar vienu iebildi – viss sākās no 45 minūtes garā raidījuma 12. minūtes. Gandrīz visa raidījuma pirmā trešdaļa pagāja kā garš un mazsvarīgs ievads, jo intervijas formā pārstāstīja to visu, ko par Liepājas metalurga nelaimēm jau zinājām no ziņām. Nevajag tādu iesildīšanos! Tā atvēsina, nevis liek iedziļināties. Ja jau 1 pret 1 tik precīzi kopē slaveno BBC raidījumu Hard Talk, vērts atdarināt arī tā dinamisko sākumu ar tiešiem jautājumiem viesim.
Politikas viesistaba
Sastrēgumstundai ir atjaunota studija un jauna vadītāja Ilze Nagla. No iepriekšējās sezonas nāk līdzi konceptuāls haoss. Ne jau raidījuma uzdevumos un tēmās, bet attiecībās ar aicinātajiem cilvēkiem. Lai gan pieteikta skaidra tēma – valdības liktenis pēc kultūras ministres demisijas –, saruna sašķīda neskaitāmās drupatās, it kā katrs viesis būtu aicināts novērst uzmanību, nedzirdēt citus cilvēkus, norunāt savai partijai izdevīgu tekstu. Tā vietā, lai sabiedrība uzzinātu politikas virtuves norises un saņemtu kaut vienu skaidru atbildi, viss atgādināja to cilvēku un tekstu jūkli, kāds ik pa laikam redzams saviesīgos pasākumus ap "pirkstu ēdienu" galdiem. Cilvēki iemet mutē pa ikru maizītei vai vīnogai un klejo ap galdu, runādamies ar visiem un īsti ne ar vienu. Skaidra fokusa trūkums – šī raidījuma lielākā problēma. Ja bija doma to pārvērst par politiķu Haidparka klonu iekštelpās, nevajadzēja aicināt ne publiku, ne procesu komentētājus.
Arī Ilzei Naglai bija vajadzīgs ļoti garš ievads – notikumu pārstāsts politiķu versijā ilga līdz 16. minūtei – līdz brīdim, kad sāka runāt Ivars Ījābs un beidzot raidījumā kāds arī kaut ko pateica. Bet tad atkal bija ilgi jāgaida un jāgarlaikojas.
Uz riņķi runāšana, novirzīšanās uz neskaitāmām apakštēmām rodas galvenokārt tāpēc, ka Ilze Nagla seko politiķu domām, nevis savam mērķim. Ja nav skaidrs, kur jānonāk raidījuma gaitā, tur nevar nonākt. Man žēl studijā sanākušo cilvēku, par viņiem aizmirsa pilnīgi visi. Nākamais noteikti būs kvalitatīvāks raidījums, jo visi iesaistītie māk strādāt daudz labāk.