Brīvība taustīties tumsā, kur vientulības asā redze nenodod rokas, tās nezina, kam pieskārušās, līdz kāds ieslēdz gaismu. Brīvība mīl nezināt, toties tai patīk pieskarties. Vientulība nepieskaras, jo tā zina, ko tas maksās. Silts rokas pieskāriens vai smaids bez iemesla – divas cilvēciskas darbības, kuras palēnām līdzinās izmirušiem mamutiem. Un tad es iztēlojos vietu, tādu mazu mājiņu kalnos vai tepat, Latvijas pakalnos, aiz loga tikai mežs, pilnīgs klusums, un vienīgā pieejamā gaisma tur ir tumsa. Elektrības nav. Tikai biezs klusums un nakts dzīvnieki meža malā. Tādu es iztēlojos Jaungada sagaidīšanu. Tumsas pavadīšanu. Starp citu, tāda vieta ir atrodama Ērgļos. Māja, kuras sienās nav elektrības vadu un virs vienkāršas koka gultas modinātājpulksteņa vietā pamodina kontrabass, kad tam pieskaras rītausmas vējš. Viesu māja, kuru radījis kāds pāris. Viesu māja ar nosaukumu Brīvība. Turp dodas tie, kuriem nav bail no tumsas.
2016. gads aiz sevis pasaules kartē ir atstājis Rūdolfa Blaumaņa novelei Nāves ēnā līdzīgu ainavu. Ne tikai Eiropa peld uz kūstoša ledus gabala. Tas patiešām ir bēdīgi, ka skumja dziesma beidzas un tu pat neesi sācis raudāt. Dažreiz gribas būt savtīgam un izvēlēties klusumu un laiku tikai sev kaut uz vienu dienu. Vecgada vakars, iespējams, ir tam vispiemērotākais, kad atslēgt strāvu no ziņām par nemieru, naidu un bailēm. Cept ar mammu pīrāgus un piparkūkas. Satikt savu kaķi, kuru neesi redzējusi mēnešiem ilgi. Noskatīties vēlreiz kādu Harija Potera filmu un atcerēties Jaungada sagaidīšanu bērnībā, kad palikšana nomodā pēc pusnakts šķita vesels piedzīvojums, kad laiks bija sabiedrotais, nevis sāncensis un kad aizmigi teju pie svētku galda, kamēr pieaugušie runāja par politiku, kas tolaik tev izklausījās pēc iemidzinošiem čukstiem.
Manā bērnībā neviens Jaunais gads netika sagaidīts bez kopīgas prezidenta uzrunas klausīšanās. Tolaik mani vairāk interesēja mirklis, kad pulkstenis televizora ekrānā parādīs to vienu minūti pāri pusnaktij un visi, juku jukām saskandinājuši šampanieša glāzes, metīsies ārā pa durvīm pagalmā laist gaisā salūta raķetes. Vēl es atceros, cik strauji no dzirkstošā trokšņa pēc salūta iestājās klusums. Tajos brīžos mani pārņēma dīvainas skumjas, un es kā bērns vēl nesapratu, kā viena minūte var būt spējīga uz tik lielu prieku un līksmību, bet nākamais mirklis jau iesviest klusuma atvarā. Vērot laiku ir līdzīgi kā vērot upes ūdeņus. Zināt, ka laiks ir plūdums, ka laika nav, ka visciešāko mūsu uzmanību ir pelnījuši mūsu tuvinieki. Dažreiz tā ir tikai viena minūte, kad viss, kas mums ir, nākamajā mirklī var vairs nebūt.
Dažkārt viena minūte ir ļoti daudz. Mēs visi esam tikai punktiņi uz peldoša ledus gabala tumsā, un vienīgā pieejamā gaisma esam mēs paši sev. Gaisma, kas nav pieejama tikai vienreiz gadā. Jaunais gads var būt katru dienu. Ja mūsos katrā gaismas ir pietiekami, mēs varam iedegt to savos līdzcilvēkos. Nevis salūts un bezpersonisks troksnis, bet uzmanīga saruna, saprotošs skatiens var kādam izglābt sirdi. Tā ir sirds sagaidīšana cilvēkā, kurš tev ir līdzās – teātrī, mājās, trolejbusā, veikalā, uz ielas, pastā. Tā ir līdzdarbošanās, nevis grūstīšanās. Salūts sirdī ir vissvarīgākā sagaidīšana. To es novēlu ikvienam. Sagaidīt.
Vārds