Uz ko es „velku”? Uz to, lai, patiesību mīlot, mēs tomēr neaizmirstu, ka Platons patiešām ir mūsu draugs. Lai nepateiktu priekšā kūtrajām varasgalvām, kā mūs ērti un vispārināti aizslaucīt... Sākums jau labi redzams tajā, ka nominācijās literatūra tiek veikli apvienota ar grāmatniecību, lai visiem mutes ciet. Vai ar literatūru plašākajā nozīmē – katra grāmata ir literatūra, vairs nekādas daiļliteratūras literatūras nozīmē. Nākamreiz žūrijām atliek rūpīgi sekot līdzi, vai ir novērtēti izcilākie devumi, piemēram, arī botānikai vai veselības aizsardzībai veltītajā literatūrā. Ko mēs tagad gribam panākt? Kāds ir patiesības pusē, un garākā laika posmā tas atmaksāsies un paliks rakstos. Rakstnieces turpretī cīnās par taisnību, kas pirmajā brīdī šķiet mazāks un tuvāks mērķis, kaut gan arī viņas varētu vispārināt. Šoreiz es piebiedrojos viņām. Tas ir apmēram tā – mēs cīnāmies par taisnību, ejam pie Kultūras ministres runāt, aizstāvam, argumentējam un tiešām jau ziemā kaut ko panākam. Mums būs iespēja vēlreiz nobraukt ar ragaviņām no kalna. Jo, pārlieku distancēti skatoties, izskatās: braucam vai nebraucam, tāpat reiz visi mirsim. Un, galvenais, mirdami, pa ceļam arī uzrakstīsim. Kaut arī lietus vietā uz galvas nemitīgi nāk čuras. Pilnīga patiesība. Turklāt, tieši nobraucot no kalna lejā, tajā pusē ir mežs, uz kuru bērni mūs tajās pašās ragutiņās reiz aizvedīs. Vai lai, sastinguši kā sniegavīri, labāk paliekam stāvot augšā kalnā?. Ja par bērniem – mēs cīnāmies par sava bērna, Literatūras dzīvību. Jā, arī citiem vajag. Bet mēs nevaram teikt: vai tad mēs, stulbie literāti, neredzam, ka visi bērni mirst, nu kam mēs cīnāmies par sava bērna dzīvību?
Pirms divdesmit gadiem mēs ar draugiem izdevām žurnālu Parks. Mūsu kredo bija: „Mūs nevar piemānīt.” Citējot Albēru Kamī, „Tas nozīmē, ka viss ir turpinājies pārāk ilgi”, „tiktāl jā, tālāk – nē”, „jūs ejat par tālu” un vēl – „pastāv robeža, kurai jūs pāri netiksiet”. Visumā šis „nē” apzīmē kādu robežu esamību.”
Referendums arī ir taisnības meklējumi – gan no abām pusēm, un šeit mūsu taisnība ir lielāka un dūšīgāka. Bet uz patiesību noraudzīsimies „pēc simts gadiem Piebalgā”. Latvijā drīz vien sabraukšot tūkstošiem iedzīvotāju no tālām valstīm, un es gribu, lai viņiem ir jāmācās latviešu valoda, nevis latviešu vai krievu pēc izvēles.
Pravietotāji tālrādē un avīzēs „štuko”, ka pēc referenduma viss vēl nebūšot beidzies. Tad tikai sākšoties. Kas sāksies? Tauriņa spārni plīvo? Ja ļoti piedāvāsiet „sākumu”, tad var gadīties ļaudis, kas to ņem pretī. Gluži kā reklāmās krēmu. Šis gan ir antikrēms. Tā nav smēre, bet lielāka berze. Ja vien nav tā, kā jaunajā mākslas filmā par Vladimiru Visocki, kas, gribot izstumt taksometru no zampas, nevis visiem liek izkāpt no mašīnas, bet, gluži otrādi, sasēdina visus atpakaļ, jo tic, ka pārvarot lielāku berzi, autiņš izkļūs sveikā. Viņam laimējās.
Blogu komentētāju atsaukšanās uz Vācieti un Ziedoni vilina smaidu. Vai nu izdomājiet paši līdz galam vai uzticieties mums. Vārds šajos gados ticis pakļauts nesaudzīgai devalvācijai. Taču, atšķirībā no devalvētas naudas, par ko jūs neko lāga nenopirksiet, izlasot tā paša Viktora Avotiņa tagadnes rakstus kaut vai pusotra gada garumā, jūs nevarēsiet teikt, ka kaut kas ir pazudis. Drīzāk jūsu prāts ir aizklīdis pie zilajiem ekrāniem vai pie glancētajiem romāniem. Raksti, ko gribi – tā kā pret sienu. Pat ja esi Džeina Fonda.
Tiesneši grib atpakaļ vēl lielākās algas. Ja dabūs, tad mani gada ienākumi līdzināsies tiesneša pusotra mēneša algai. Bet neizdarīja savlaicīgi un visu, lai prasmīgi izvairītos no konkrētā referenduma. Gadiem ilgstošās tiesas prāvas ir pilnīgs „čau”. Kā paraugprāvā tiesāt nekārtību cēlājus pie Saeimas – to gan zina. Jā, valsts un privātīpašums ir svēti. Bet vai cilvēks nav svētāks? Jau lasu, ka nav.
Tuvojamies 18. februārim. Mārai Zālītei jubileja, Broņislavai Martuževai – bēres, visai Latvijai – referendums. Taisnība pieprasa būt patriotam, patiesība – ne vienmēr. Es taisnības pusē. Ļoti patīk būt latvietim.