Savu pārliecību deputāts apliecina, kavējot 60% Saeimas sēžu. Spriežot pēc deputātu vietu izkārtojuma Sēžu zālē, J. Klauža gadījumā jāsecina, ka neierasties darbā ir viegli. Kolēģiem garām nav jāspraucas un jāpiemetas pašā maliņā tad, kad viņš nav aizņemts ar vērtīgāko dzīvē, proti, savu veselību, savu laiku un ģimeni, kā deputāts min politika.lv intervijā. Un ko sakarīgam cilvēkam, kas neuzskata sevi nedz par muļķi, nedz gļēvuli darīt tādā „purvā”, kāda ir Saeima? Tieši tā – ar purvu – tiek salīdzināts darbs namā, kurā valda simts gudrās galvas. Pie tam, solījumus šajā valstī, Klaužaprāt, pilda tikai muļķi un gļēvuļi, bet viņš tāds nebūt neesot. Savukārt uzņēmējdarbības vidē, no kuras tautas kalps nāk, nevar „tā pa tukšo uzrakstīt kaut kādus solījumus” un aizmirst par tiem.
No vienas puses, var atzinīgi uzsist pa plecu deputātam par godīgumu un šo atbruņojošo, sabiedrībā sen piesaukto atklātību. No otras puses, J. Klauža atziņas ietver domu, ka Saeima ar to vien nodarbojas, kā raksta tukšus solījumus un aizmirst par tiem. Bet, jums, cienījamās un godājamie, derētu atcerēties - deputāti neuzskata sevi par gļēviem, kur nu vēl par muļķiem.
Saeimas deputātu Ētikas kodeksa 7.punkts pauž, ka deputāts „publiskos izteikumos izvairās no vārdiem, žestiem un citādas rīcības, kas var būt aizskaroša, kā arī nelieto apvainojošus vai ar Saeimas cieņu nesavienojamus izteicienus”. Līdz šim nav bijis nekādas reakcijas no kolēģu puses par J. Klauža izteikumiem. Acīmredzot Saeimas cieņu nebūt neaizskar tās salīdzinājums ar purvu un tos deputātus, kas pilda savus solījumus, neapvaino noķērnāšana par muļķiem. Par aprobežotību pēdējā laikā ir daudz runāts kaut vai Kultūras ministres un viņas nespējas saprast un saprasties sakarā, tāpēc šoreiz pievērsīsimies purvam.
Purvs ir viens no mitrāju veidiem, kuram raksturīgs ilgstošs vai pastāvīgs mitrums, īpaša augu valsts un kūdras uzkrāšanās. Tas salīdzināms ar sūkli, kas pilns ar ūdeni. Purvā veģetē augi, kas spēj pielāgoties mitrumam un bezskābekļa videi, jo trūdēšanas procesā ūdenī esošais skābeklis ātri tiek izmantots.
Ja pieņemam, ka Jēkaba ielas 11.nama iemītnieki ir purva vides sastāvdaļa, tad vislielākais ieguvums sabiedrībai ir šo cilvēku spēja pielāgoties sarežģītiem bezskābekļa apstākļiem, spēja trūdēt, veikli izmantojot to pašu nelielo skābekļa daudzumu, kāds tur atrodams. Pielāgošanās vajadzīga, lai aizsargātos un izdzīvotu. Vērtīga īpašība. Un kāpēc mēs, mūžam neapmierinātie, kas ievēlējuši tos, kas spiesti atrasties veselībai tik kaitīgos apstākļos, gribētu, lai šie nelaimīgie godprātīgi dotos taisni iekšā purva rāvā un vēl pildītu kādus tur solījumus?