Nekā piedauzīga – amatieriski fotoportretiņi un 102 cilvēku vārdi. Šogad vienai no leģendārās YBA (Young British Artists) paaudzes līderēm ir apaļa jubileja, un daudzos pasaules mākslas muzejos būs Treisijas Eminas izstādes. Darba oriģināls gāja bojā 2004. gada nelaimīgajā ugunsgrēkā, kad aizdegās ievērojamā kolekcionāra un galerista Čārza Sāči mākslas darbu noliktavas, kur liesmas aprija vairāk nekā 4000 mākslas vienību. Emina šodienas acīm: "Jūs droši vien domājat, ak, kādas šausmas, ka šo telti iznīcināja uguns! Ziniet, ne sūda nav šausmas. Taisni tajā dienā, kad Londonā dega tā mūsu māksla, TV ziņoja – Afganistānā kādā skolā uzspridzinājies terorists pašnāvnieks un kopā ar viņu gājuši bojā septiņdesmit bērnu. Lūk, kas ir šausmas." Talantīgais amerikāņu jaunās paaudzes aktieris Džozefs Gordons-Levits nule Berlīnes kinofestivālā prezentēja debiju režijā – spēlfilmu Don Jon’s Addiction jeb Dona Džona apsēstība. Jaunajam režisoram izdevies sapulcināt iespaidīgu komandu – Skārletu Johansoni, Džūlianu Mūru, Annu Hetaveju, Čeningu Teitemu. Stāsts un filmas ideja ir gana provokatīvi – jauns bārmenis Džo uzcītīgi strādā naktsklubā, gadās arī turpat pie bāra letes "nošaut" pa simpātiskam zaķim, svētdienās rātni apmeklē baznīcu un kopīgi ar ģimeni ietur pieklājīgas rituālās pusdienas. Tikai viena bēda – caurām naktīm Džo ceļo interneta pornogrāfiskajos tīklos, tā ir viņa apsēstība. Aizraušanās ar pornovideo ir tik mokoša, ka Džo pats jūtas vienlaikus laimīgs un slims. Satiekot Johansones varoni – romantisku meiteni –, mūsu pornodonžuānam rodas cerība – lūk, cilvēks, kurš spēs iznīcināt viņa atkarību. Tikai, kā saka, no vilka bēdz, lāča ķepās krīti. Johansones varonei arī ir "nelaime" – atkarība no Holivudas romantiskajām filmām. Gordons- Levits: «Pornoatkarība kļūst par arvien izplatītāku sociālo slimību, bet tieši tāda pati atkarība var rasties no daudz "tīrākām" lietām – kaut vai holivudizētās pasaules, kuru cilvēki uztver reālāk par savu personīgo dzīvi. Mans varonis filmā neprot pat normāli sarunāties ar dzīvu cilvēku, jo visus savus uzvedības modeļus viņš būvē pēc pieredzes pornolapās. (..) Skārletas varone nespēj iedomāties, ka ir citāda dzīve nekā tā, kuru rāda Holivudas standarta romantiskajās ziepju operās.» Tikmēr Maskavā kādā galerijā pirmo reizi izstādītas krievu mākslinieces Irinas Borhmanes gleznas. Velti viņas vārdu meklēt padomju laika mākslas vēstures enciklopēdijās, kaut gan speciālistiem bija zināmas šīs spējīgās VHUTEMAS (Augstākās tehniskās meistardarbnīcas) audzēknes ambīcijas – viņas, izcilas grafiķes, sapnis bija ilustrēt Borisa Pasternaka dižromānu Doktors Živago. Neizdevās – kā tautas naidnieci ar Staļina rīkojumu mākslinieci uz mūžu izsūtīja uz Karlagu Sibīrijā. Visas Maskavas retrospekcijā redzamās krāšņās un iespaidīgās gleznas ir monohromas – jo tās ir gleznotas ar vienu krāsu. Cūku asinīm. Citu nebija.
Pornogrāfija
Maza pasaule, kas jūk prātā, jo nespēj vairs cilvēcīgi komunicēt Talantīgā un skandalozā britu māksliniece Treisija Emina 1995. gadā izveidoja vienu no savām slavenajām instalācijām – darbs saucās Everyone I have ever slept with 1963–1995, proti, Ikviens, ar kuru esmu reiz pārgulējusi. Realitātē tā bija "nevainīga" zaļzila telts, kuras izgaismotajā iekšienē kā altārī māksliniece bija izvietojusi visu mīļāko fotogrāfijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.