Valsts nāciju teātra (atzīšos, ka pirmo reizi dzirdu par tādu) mākslinieciskais vadītājs Jevgeņijs Mironovs sanāksmē sūdzējās, ka valsts ierēdņi iejaucas teātru darbībā un būtībā nodarbojas ar cenzūru. Putins noraidīja viņa iebildums. Viņš uzsvēra, ka radošās brīvības principu uzskata par neaizskaramu (manuprāt, svarīgi, ka Putins lietoja vārdu "princips", nevis "tiesības"), bet vienlaikus norādīja, ka mākslā nedrīkst būt visatļautības. Putins pieminēja Charlie Hebdo gadījumu un apelēja pie klausītājiem – kurš tad gribētu, ka kaut kas tāds notiktu šeit, Krievijā? Putins neteica, ka ierēdņi drīkst kaut ko aizliegt, bet nepārprotami aizstāvēja šādu iejaukšanos kā iespēju.
Interesantākā viņa argumenta daļa bija līdzība ar džudo tiesāšanu. Viņš pastāstīja, ka džudo pastāv augstākais vērtējums ippon un, lai gan noteikumi apraksta, par ko šāds vērtējums tiek piešķirts, nav iespējams pilnībā izteikt, ko nozīmē, piemēram, "spēcīgi un ātri" izpildīts paņēmiens, tomēr džudisti saprot, kas tas ir. Putins aicināja māksliniekus izstrādāt šādu konvenciju savā laukā, un tad "ierēdņus būs vieglāk apstādināt".
Protams, Putinam daudzējādā ziņā ir taisnība. Sabiedrība no māksliniekiem var prasīt atbildību, un patiešām daudzās jomās ir nerakstīti un neaprakstāmi noteikumi, to vidū sporta noteikumu vai likumu interpretācijā. Tomēr lamatas slēpjas daudzpunktēs, nepasacītajā. Putins būtībā aicināja māksliniekus nodarboties ar pašcenzūru, par to solot mazāku ierēdņu varu, bet vienlaikus skaidri nepateica, kas tad būtu jācenzē, un tādā veidā sāka vairāksolīšanas spēli – tā kā cilvēki droši nezina Putina iedomāto robežu, viņiem var būt kārdinājums aizliegt pēc iespējas centīgāk, jo nav īsti, ko zaudēt, – pat ja pārcentīsies un dabūs bārienu, lojalitāti varai cilvēks būs nodemonstrējis.
Šādas spēles ar neskaidrībām ir bīstamas tiesiskumam, jaunradei un brīvībai. Latvijā šādas spēles laiku pa laikam tiek atkārtotas, par poligonu izmantojot izglītību. Tā sauktie lojalitātes grozījumi Izglītības likumā ir kārtējais piemērs. Prasība pedagogiem būt lojāliem Latvijas valstij un Satversmei ir saprotama, bet, kā jau daudzi norādījuši, nav saprotams, kas ar to ir domāts. Pirmkārt, no visiem Latvijas iedzīvotājiem un pilsoņiem tiek prasīta lojalitāte valstij un Satversmei. Piemēram, nedrīkst spiegot vai aicināt uz valsts graušanu. Ja no pedagogiem tiek prasīts vairāk – kas tieši? Rezultātā šī likuma prasība ir par pamatu pašcenzūrai. Protams, nav jānoskatās, kā Krievijas propaganda tiek pārnesta uz skolām, bet vai tiešām skolēni iegūs, ja mājās, skatoties Krievijas televīziju, viņi uzzinās, piemēram, vienu vēstures versiju, bet skolā to apspriest nedrīkstēs? Otrkārt, šāda veida ierobežojumus vajadzētu balansēt ar skolotāju tiesībām. Ja jau Satversmē rakstītais pedagogu gadījumā nav pietiekams, tas pats būtu jāsaka par viņu tiesībām, kas Izglītības likumā aprakstītas skopi un galvenokārt attiecas uz atalgojumu. Manuprāt, skolotāji ir pelnījuši vairāk.