Pēc izlasīšanas sadedzināt

Daudz piezemētāk gada pirmajā pusē klajā nāca Andra Buļa nu jau otrā dzejas grāmata Pieturas, ko aktieris cēlsirdīgi veltījis jauniešiem. Kā tad ir – cik īsti dzejnieku vēl klusi slēpjas mūsu vidū?Cilvēkiem, kuri ir dziļi iekšā kultūrā, varētu būt grūti nepakļauties stereotipam, ka skaisti aktieri un TV dīvas nespēj uzrakstīt labu dzeju. Diemžēl šādi pieņēmumi, lai arī dažkārt mēdz, tomēr reti kad izrādās maldīgi. Taču, no otras puses, rakstīt dzeju nav kādas izredzētas ļaužu grupas privilēģija, kas pārējiem aizliegta ar likumu. Te nu parādās mūžīgais jautājums – vai jebkura dzeja ir vienādi tiesīga nonākt grāmatveikalu plauktos līdzās klasikas dižgariem un mūsdienu izcilniekiem. Daudzi noteikti sarauks pieri un nenobīsies interneta komentāra: "Jā, ja vien tam ir lasītājs!"Diemžēl notikumi liecina, ka atbalsts šādai līdztiesībai kultūrā un mākslā tikai pieaugs. Atverot kāda sociālā tīkla "runā" sadaļu, "draugu lenti", "sienu" – apzīmējiet to, kā nu jums tīk –, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis aforismu grāmatā. Daudz skaistu bilžu, ko izceļ iedvesmojoši citāti. Piemēram: "Tu man sniedz tādas sajūtas, par kādām cilvēki raksta romānus" vai arī "Grūtākā lieta dzīvē ir saprast, kuru tiltu šķērsot un kuru sadedzināt" un tā tālāk. Šīm atziņām jeb domugraudiem pašos pamatos nav nekādas vainas, bieži pat izrādās, ka autors nav bijis ražīgais brazīliešu dižgars Paulu Koelju, taču tie ir pietiekami intensīvi, lai kļūtu apnicīgi un triviāli. Cilvēks tikai lasa, izšķērdīgi spiežot savus "patīk" un "iesaku", līdz gūst līdzvērtīgu katarsi, kā izlasot grāmatu.Kolektīvi ikdienišķās katarses rada šķietamu pārliecību, ka dzejnieki  esam mēs visi, ja vien esam spējīgi uztvert šīs īsās sentences un/vai pašrocīgi radīt pakādai atskaņai. Taču tā ir skumja virspusība, kas kā viegla migliņa nolaidusies pār šo laikmetu, neļaujot saskatīt pazudušo kumeliņu – īstās un patiesās vērtības.Lai tomēr izdodas! Kā teikusi Maija Silova: "Nav manis, bet vārds tavs joprojām/ Liek dvēselei celties un nepagurt cerēt!"