Intars Dambis trenējas Alūksnes lauku mājas šķūnī. Dažus kvadrātmetrus lielā teritorijā ar vienu svaru stieni un aizaugušu pļavu, kurā tika sasniegti pirmie ātruma rekordi. Un ar "gaužām motivāciju – vienmēr būt labākajam". Turpat netālu – neliela autobusa pietura, kurā viņu pārķēra Latvijas bobsleja treneris. Un sākās mežonīgs darbs, jo tā bija izvēle. Viņš, tas alūksnietis, šajā reizē nedabūja sudrabu, jo bija otrā bobsleja komandā. Varbūt viņš to nedabūs nekad, jo nesakritīs zvaigžņu stāvoklis un lomu nospēlēs kādi parastie sīkumi. Bet būs Pasaules kausu uzvaras un godalgas, un būs stāsts – par kādu ideālistu, kuram ir mērķis. "Ja grib un izdomā, visu var izdarīt," viņš saka. Tik iedvesmojoši un sūri tas skan. Jā, jā, jo tam apakšā tik daudz sviedru smakas un neizstāstāmu sāpju, un vilšanās. Adrenalīna, kas rodas ķermenī un noliektajā galvā, kad metāla slieču laivā notiek traukšanās lejup ar vairāk nekā simt kilometriem stundā. Un bobsleja lielvalstu pārstāvju nopūtas par palikšanu ārpus pjedestāla (ar milzīgām naudām treniņzālēm un tehnisko komandu slieču noslēpumu minēšanai). Laikam jau drusku arī naivuma, ka iespējams mainīt pasauli. Jebkuram un jebkurā vietā.
Tam blakus tajā pašā nedēļā (20.02.) raidījums 100 gramu kultūras. Diskusija par to, vai teksta radīšana un publiska parādīšana ir saistīta ar to, ka Latvijas valstī nav stipendiju un garantijas no teātra puses darba izdošanai, uzvešanai, slavai un ovācijām. Vai varbūt tas atkarīgs no milzīgas apņemšanās un darba naktīs. Vai varbūt no mērķa. Iekšējās apņemšanās, pat ja netiec ielikts tajos, kas iestumj sudrabā. Vai no kolēģiem, kas izdarīs visu iespējamo un neiedomājamo, lai varētu startēt rīt no rīta. Vai no naudas prēmijām, kas sekos pēc medaļām. Vai varbūt tomēr no talanta, kas nosaka jebkura ceļu un tā iznākumu. Protams, tajā visā ieskaitāma veiksme un pasākuma ekipējums. Izrādes, sacensību, grāmatas vai koncerta. Bet varbūt gribasspēks un ticība. Kā tiem, kas šajā olimpiādē, lai cik likumsakarīgi, tomēr izdarīja ko neticamu, – kā latviešu kamaniņu braucēji un fantastiskie brāļi skeletonisti, četrdesmitgadīgais norvēģu biatlonists, ukraiņu biatlonistes un austrāliešu frīstailists, kā Latvijas izlase savā vienīgajā uzvarā īstajā spēlē un izlases otrā vārtsarga iznācienā mačā ar Kanādu, kā krievu līdzjutēji, kas viņiem vien zināmu iemeslu dēļ skandēja Latvijas vārdu. Es joprojām par to mirkli, kad pēkšņi saproti, ka tikai pats kaut kādu iemeslu dēļ tu nolem – ka radīšana, būšana un došana ir saistīta ar kaut ko vairāk, nekā izmērāms redzamajās mērvienībās. Jo tas, kas skanēja ausīs vēl ilgi pēc tā Latvijas hokeja mača, laikam visvairāk bija redzams tā bobsleja stūmēja vienkāršajā un skaidrajā pārliecībā, kad viņš stāstīja par savu darbu.