Prātā nāk absurdā anekdote: "Ja tu nenodarbosies ar politiku, tā nodarbosies ar tevi." Pēc šīs loģikas pienāktos domāt, ka gadījumā, ja pats sāksi nodarboties ar politiku, tad politika pārstās ap tevi grozīties. Žēl sarūgtināt, bet politika uzmāksies tā vai tā! Bieži vien uzkarsušākie politikas censoņi šajos piedalīšanās procesos zaudēs reālā izjūtu, mēģinot to aizvietot ar sparīgiem tīkla ruporu saukļiem. Vēlēšanas uzbudina!
Daudzi uz robežām atslābst: tā teikt, ja politika vienalga neliksies mierā, tad kālab saspringt! Izstumtie saturi neizzūd, drīzāk slēpj atgādinājumus, tie atkārtojas un atkārtojas citādās formās: kā pašaizsargāšanās lēkmēs, kā naida pārspīlējumos. Piemērs: uzbrukumi nesen Jaunā Rīgas teātra trupā uzņemtajai aktrisei Čulpanai Hamatovai, kura kādreiz esot paslavējusi varas rijēju tirānu. Netrūkst ikdienas sociālā domājuma pretišķību piemēru: riebums pret grāmatu kā nesen Zaķusalā, kad mūsu pašu pirmā televīzija izpūta ēterā, ka grāmatas ir smirdoņa, un līksmoja, cik asprātīgi pateikts. Sociālā daba uzrāda, ka shēmas pastāv sadursmē. Apziņa tās meklē, un pašam jāvērtē spēja izpētei – pretruna ceļ vai gremdē?
Es koriģētu minēto teicienu: "Ja tu nenodarbosies ar savām atmiņām, tad psihes dzīlēs asiņojošās traumas darbosies pret tevi." Vienmēr atceros: manas bērnības sociālās sadursmes attēlojās kā mūsu tīrā māja, ārpus kuras plešas staļiniski nacistisko dubļu jūra. Pasaule pastāv salīdzinājumā starp labo un ļauno – šo patiesību esmu apguvis kā pirmo. Lai strāvotu enerģija, abiem poliem jābūt ieslēgtiem. Tādēļ intensitātē deg tieši griba neaizmirst. Nav iespējama sabiedrības "integrācija", "saskaņa", ja nacistisko iebrucēju pēcteči par to atklāti sajūsminās! Kas spētu izsvērt, cik maija rituālos patiesas piemiņas, cik komunistiskā revanša centienu?
Griba var nepakļauties standarta praksei, formulu dziļdomībai, identitātes rāmim vai simbolu dievišķošanai. Griba noraida pragmatiskos "kas derīgs, tas prātīgs" samākslojumus. Griba pārskata "pieminēšanas", "goda" un "pašslavināšanās" izkāpinājumus, turklāt, jo kādas pretējo uzskatu izpausmes histēriskākas, jo pētnieka interese koncentrētāka.
Kāds paziņa pastāv uz kolonnas nojaukšanu. Neraudāšu, ja nojauks! Politika pret mākslu bieži viļņo pretstraumēs. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka simbols pats par sevi ir tikai interpretējama zīme, visa tās jēga ietveras tulkojumā. Atcerēsimies, naidīgie varas rijēji Latviju sauc par "izzagtu". Tas notiek tieši šajos laikos! Ko mēs justu, ja pagājušā posta atgādinājuma kolonna tiktu nograuta? Neliela uzvara, piecminūšu sajūsma! Panākts vinnests! Bet vai mazums iespējas, ka daudziem drīz ieslēgtos laiskā ideja, ka "tajos okupācijas laikos nemaz tik slikti nebija". Loģisks solis pēc: "Valstī viss greizi!" Ja simbols pazūd, rodas ilūzija, ka nav naidīgā. Viņi svin savas ilūzijas par visvarenību.
Es izvēlos neaizmirst ļauno! Tas ir jāsaprot Pārdaugavas kolonnas sakarā.