Atveriet Kultūras ministrijas mājaslapu. Arhitektūra tur ir viena no pirmajām tēmām – un, manuprāt, ne tikai saraksta alfabētiskās secības dēļ. Un kārtējo Latvijas Arhitektūras gada balvu maijā pasniegs tāpat kā visas svarīgākās kultūras balvas – sadarbībā ar Kultūras ministriju. Un tēvzemes senāko arhitektūras žurnālu finansē Valsts kultūrkapitāla fonds, tāpat kā tas finansē televīzijas raidījumu Adreses. Jā, tas tiesa, ka arhitektus neredz televizorā kāpjam uz skatuves pēc Kilograma kultūras vienā pulkā ar operas dīvām, režisoriem, rakstniecēm, kostīmu māksliniecēm un Pēteri Vasku. Un ir skaidrs, ka mums ir arhitekti, kuri šo kultūras personību vidū izskatītos ne vien tikpat glīti, bet arī iederīgi. Ne visi, saprotams, bet tikai daži. Tāpat kā citās kultūras nozarēs, kurās arī ir sava talantu aristokrātija, komercautori, veiksmīgi konjunktūristi un visi pārējie.
Ja arhitektiem ir sajūta, ka viņus tomēr līdz galam nenovērtē kā kultūras darbiniekus, tas varbūt tāpēc, ka viņi paši ir sākuši izvairīties no savas autoritatīvās autorības. Autoru saraksti projektu aprakstos kļūst arvien garāki un nekonkrētāki, atbildība par iznākumu tiek sadalīta līdz pēdējam biroja tehniķim. Labi, lai ir arhitektūra sastingusi mūzika, ja vēlaties. Taču kādam tik un tā ir jābūt tās diriģentam. Var izcelt fagota vai čella solo, ja skaņdarbā tāds ir ielikts, bet ne jau katru otro vijoli. Kā pareizi reiz norādīja Frena Lebovica: mums tagad ir pārāk daudz demokrātijas kultūrā un pārāk maz – sabiedrībā. Būtu jābūt otrādi. Augstajā kultūrā balsstiesības pienākas talantam, nevis kuram katram.
Es saprotu, kāpēc autorība slīd ārā no rokām. Būvniecības industrija, kas nodrošina arhitektiem mēģinājumu telpas, orķestrantus un instrumentus, nospiedusi autorus pašā barības ķēdes apakšā. Arhitektūra nekur pasaulē netop bez patrona un impresārija iniciatīvas, vai tā būtu valsts, korporācija vai privāts mecenāts. Bet arhitekti, pat nepieprasīdami sev kādus īpašus aizkulišu apstākļus, tomēr pārāk viegli atsakās no autorības. Tiesa ir arī tas, ka pār Latvijas arhitektiem turpina karāties Zolitūdes traģēdijas ēna, taču atteikšanās no autorības vai līdzatbildības noteikti nav veids, kā šādus riskus samazināt. Tieši otrādi – savs vārds, uzdrīkstēšanās riskēt ar savu vārdu, uzdrīkstēšanās likt to uz afišas pirms visiem citiem vārdiem, pēdējā vārda paturēšana ir tas, kas arhitektiem beigās ļautu kāpt uz kultūras skatuves kopā ar Maiju Kovaļevsku, Māri Sirmo un Uldi Bērziņu.
Un dodiet vārdu saviem mākslas darbiem, arhitekti, ja patrons vai impresārijs to jau nav izdarījis pasūtījumā. Nepalieciet sausi tikai pie adreses vai formālas tipoloģiskās birkas. Neatstājiet iesauku došanu tikai mums, publikai. Mēs, protams, to darīsim, bet tikai spilgta arhitektūras notikuma gadījumā, kā parasti.
Vēl es par patroniem gribu pateikt – bez tiem arhitektūrā nekas nenotiek. Nestumiet savus arhitektus malā, korporatīvie patroni, lentīšu griešanas ceremonijās un citos godos. Īpaši, ja esat lepni par arhitektūru, kas nonākusi jūsu īpašumā vai tapusi pēc jūsu iniciatīvas. Esiet lepni arī par tās autoru. Un nepalieciet anonīmi, privātie patroni, ja jūsu īpašumā ir arhitektūras šedevrs. Lieciet tam droši blakus arī savu vārdu, ja jums nav ko slēpt. Lai top jaunas Morbergu villas un Neiburgu nami – tā ir skaista kultūras tradīcija.