Nepakļaušanās

Skaislei - ko tur daudz saprast? Katram nav ...tiesības pārcilāt rakstnieka grāmatas.., tikai man, es te jūtos kā mājās.

Atkal vēl viena "rakstniece", kuru neviens nezina...

Kad pārcilājat pūra lādes tautiskās, Vērts iemest aci katrā šķirbā - Vai kompartijas biedra karte nav Tik nozaudēta jauno laiku ņirbā. Es nezinu vai dusmoties, vai smieties Kad redzu cik jūs balti - sarkani Bet, atceroties Padomj-zemes labumus Ik reizes nopūšaties skumīgi. Mēs slaidi protam lamāt Vili Lāci No prāta izdzēst Andrej’ Upīti Ak, mīļā brīvība, vai tāpēc nāci Lai kāri tveram citu knupīti Kad populārus grāmatvākus vēroju Tur naži, pistoles un silikona pupi Es bieži savā prātā sēroju- Cik ātri visi kļūstam glupi!

Tā laikam tagad tāda sērga. Dabas muzeja pagājušajā nedēļā bija vīnogu izstāde. Un bija daudz tādu, kuri vienkārši gāja nogaršot no visiem šķīvjiem, rāva no ķekariem ogas, ka šļakst vien, un vēl sašuta, ka viņiem aizrāda.

labrītiņ, niez mēlīte un pirkstiņi pļāpāt - ko darīt , tāda esmu , bet jautājums - kāpēc esmu tāda kā esmu Vakarien lasīju interviju ar JRT aktrisi Janu Čivzeli . Viņa stāsta, ka kopš nomira viņas tētis , viņa kā bērns ļoti baidījusies, ka varētu nomirt arī mamma. Tagad domāju - mazajās klasītēs , uz pusgadu pie mums mācījās tāds zēns, par kuru teica, ka viņam ir nomirusi mamma. Es to saprast nespēju, es skatījos uz viņu un pētīju vai viņam viss ir tāpat kā visiem - acis, ausis, mati , augums .... jo man viņš likās nenormāls - nu kā var būt cilvēks, kam nav mamma. Viņš bija nerunīgs, arī uz skolotāju jautājumiem neatbildēja , tā it kā ārpusnorma - bērna nerunīgums man atkal bija tikai apliecinājums viņa nenormālībai. Ka pasaule ir dažāda, ka bārenis nav tikai tautas pasakās un dziesmās - to es ļoti ilgi nespēju saprast. Kad nomira mans tētis - tā bija manas pasaules sagrūšana - tagad arī sevi uztvēru kā ārpusnormas esošo. Ka arī mamma varētu nomirt - tā gan nekad pat neiedomājos, jo ...nezinu... protams, ka tagad esmu domājusi gan par savu , gan mammas nāvi , bet tiešām tikai tagad. Cik ļoti vajadzētu naudu, ko samaksāt psihologam, kurš spētu izstāstīt - kas tas ir ar mani - emocionālā vai prāta aprobežotība, vai abi kopā, vai vienkārši veselīgs egoisms, kas sargā savu pasauli, savas apziņas izveidoto pasauli? No bērnības spilgti atceros , kā šūpojos koka zirdziņā un dziedāju kā tagad teiktu - plaģiātu - lai vienmēr būtu saule, lai vienmēr mammai bērniņš, lai aitai jēriņš, govij teliņš, bet cūkai sivēntiņš un tā ilgi vēl - pīlei pīlentiņš un zosij zosēntiņš Neatcors mamma vai kāds cits jautāja - kur tad tētis - govij vīrs tā teikt ? Par to izbrīnījos, jo man likās pašsaprotami, ka ja ir teliņš tad teliņam ir arī tētis - bullis , bet bija jādomā kā dziesmā par būšanu vienmēr ielikt visus trīs un kaut kādā brīdī viss apstājās jo nāca atziņa par brāļiem, māsām, opjiem un omēm. Jā -kāpēc vienam ir dots visu saprast tā un citam citādi un ... nu labi - laikam jāpastrādā arī. Galu galā - kā ir tā ir jādzīvo

Tomēr kārotais statuss -eksperts grūti iedomājams bez nopietnas izglītības, pieredzes un vēl kāda aspekta, ko sauc par personību. Aicinu autori nedusēt uz klātiem pēļiem un mācīties. Pievienojos komentāram par distanci un cieņu. Ar piebildi, ka tā ir ne tikai inteliģences, bet arī vecuma pazīme. Te gan vairāk izskatās pēc senili apvītusa egocentrisma ne pusaudžu dauzonības.