Pirms kāda brīža Ventspils laikraksta Ventas Balss rubrikā "iz pagājības" bija pārpublicēts raksta fragments, kur uzteicot sabiedrības "humānismu", bija teikts, ka tagad (sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados) gados zvēraudzētavās audzēto ūdeļu kažoki būs krietni kvalitatīvāki, jo zvēriņus turpmāk nogalinās indējot ar izplūdes gāzēm. Nekā Personīgā sižetā tika pieminēta arī nosišana ar elektrību. Paldies operatoriem, kas nofilmēja dzīvnieku ķermenīšus, kam pilnībā novilkta āda un uz purniņa apsvilušas spalvas. Un tas viss vērtīgās ādas dēļ.
Pēc redzētā domas un emocijas šaudījās lielā ātrumā. Dusmas un asaras mijās ar nespēku, nevarību mainīt pasaules kārtību. Tās pasaules, kurā šobrīd dzīvojam, ko patērējam. Priekš acīm iznira aina, kur cilvēki ieslodzīti cietumā par slepkavībām, izvarošanām, zādzībām, un viņiem dota liela dzīves telpa, televizors, ēdiens trīsreiz dienā, siltums, segas, spilveni un biedri. Tajā pašā laikā ausīs skan intervētā zvēraudzētāja balss: viņš taisnojas, ka, pretēji ES noteikumiem, ūdeļu būri ir par diviem centimetriem zemāki, toties nedaudz garāki par normatīvos noteiktajiem. Šis cilvēks noteikti domāja, ka ir izdarījis, ko labu, par sprīdi pagarinādams būrus, viņa balsī varēja dzirdēt lepnumu. Un viņam noteikti ir ģimene, bērni, draugi, kas bauda "kažokādu biznesa" nestos augļus. Atkal atgriežos pie cietumniekiem, kas nogalinājuši izvarojuši, bet pēc divdesmit vai vairāk gadiem tiek izlaisti brīvībā. Tā arī nevaru saprast, ko noziegušies šie mazie, pēc būtības - savvaļas dzīvnieki -, ka tiek turēti sprostos un pēc tam vēl nežēlīgi nogalināti?
Mūsdienās, kad no naftas ražo teju visu, sākot ar degvielu, beidzot ar mākslīgo vanilīnu, cilvēks beidzot varētu mācīties būt žēlsirdīgs, līdzcietīgs. Jo beidzot mēs mākam ražot mākslīgo kažokādu no naftas, bet savvaļas dzīvniekiem varētu ļaut vairoties, dzimt un nomirt dabā pēc viņu izvēles. Reiz kāda paziņa, pēc tam, kad jautāju, kāpēc viņa nēsā lapsādas kažoku, man atbildēja, ka sintētika neelpo un tas ir kaitīgi viņas ķermenim, uz ko es attraucu, ka tas dzīvnieks/dzīvnieki, ko viņa reizumis, lai aizietu uz teātri vai koncertu "uzvelk mugurā", arī vairs neelpo. Viņa atbildēja, ka es pārspīlējot…
Dzīvnieki ir palīdzējuši cilvēkam neizmirt jau kopš senseniem laikiem, kad nomedīt un noģērēt zvēru patiešām bija izdzīvošanas jautājums. Tā mēs nomācām līdz mūsdienām. Varbūt tagad ir laiks pateikt mūsu draugiem paldies un ļaut tiem dzīvot.
Paradoksāli, taču lielākā daļa ādu nonāk Rietumeiropā. Mēs, ziemeļnieki, varam iztikt ar gore-tex jakām ikdienā un cūkādas žaketēm svētkos.
Varbūt lasītājs mani iztēlē apmētās ar puvušiem tomātiem, taču man gribētos, lai mūsu bērnos būtu vairāk žēlsirdības un mīlestības, ja ne savādāk, tad pēc Nekā personīga sižeta obligātas noskatīšanās skolu dabaszinību stundās. Bet pieaugušajiem, kas pērk kažokādas izstrādājumus, komplektā ar pirkumu varētu dot līdzi DVD, kur redzams, neko nepārspīlējot, kā dzīvnieciņš ticis audzēts un beigās nogalināts. Uz jautājumu "kāpēc?" tad atbildēt nebūs grūti.