Savukārt "deja" lietuviski ir "šokis", tāpēc es maijā dodos uz Viļņu pēc Jaunā Baltijas šoka. Lūk, vēl viens pierādījums, ka esam radniecīgas tautas, tikai pilnīgi pretējas.
Festivāls šogad atzīmē 20 gadu, kopš Latvijā tika aizsākts Laiks dejot zīmols. Vārda devēja ir amerikāņu misionāra sieva horeogrāfe Šerona Peri, kura XX gadsimta 90. gadu vidū strādāja Latvijā. Toreiz rindas "laiks raudāt un laiks smiet, laiks (to) un laiks (pretējo) utt." rakstīja daudzās apsveikuma kartītēs. Visticamāk, nosaukuma Laiks dejot izvēlē vainojama mācītāja Zālamana rinda no Bībeles: "Savs laiks sērot, un savs laiks diet." Interesanti, kāpēc opozīcijā vārdam "diet" ir "sērot/vaimanāt"? Nevis "gulēt", "sēdēt" vai "stāvēt". Pretstatā "vaimanāt" ir nevis "smieties", "dziedāt" vai "gavilēt", bet gan "dejot". Varbūt te ir atbilde, kāpēc sabiedrībā nereti tik grūti pieņem skumjo un tumšo deju. Dejai jābūt pretstatam sērām? Bet kāpēc drūmo toņu nīdēji mīl baletu, kurā vienmēr kāds mirst un cieš?
Saspēle ar lietuviešu valodu šos pretstatus dzēš. Kopā esam viss spektrs. Ceru, ka šī apziņa stiprinās ieceri 2019. gadā sākt Baltijas dejas platformu, kas katru gadu plānota citā valstī (sāks Lietuva) un vienkopus savedīs interesantāko no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Pieredzes apmaiņai, skatītāju priekam un ārvalstu tirgiem.
Laiks dejot kļuva starptautisks 2006. gadā, bet 1998. gads, kuru šogad svin festivāls, ir laiks, kad modernās horeogrāfijas vakari pulcēja dejas brīvdomātājus, kam beidzot bija kļuvusi pieejama pasaules deja. Laikmetīgajai dejai attīstoties, tapa festivāls, kurā iepazīt notiekošo Latvijas laikmetīgajā dejā un uzzināt, kas aktuāls ārvalstīs. Festivāla Laiks dejot meistarklases ir nozīmīga profesionālās izaugsmes un pieredzes apmaiņas vieta. Šogad pirmo reizi notiek Latvijas dejas platforma – ārvalstu viesi izskatās ieinteresēti. Drīz zināsim, vai būs arī eksports vai angažements. Grūti jau saprast, kas ir topā.
Kad modē nāca konceptuālā deja, nosaukums Laiks dejot sāka skanēt nedaudz vecišķi. Daži festivāli pat dejas izrādes atteicās saukt par deju. Centrā – starpdisciplināri mākslinieki, kas, lai arī vēl mīt ķermenī, tomēr līdz dejošanai reti nolaižas. Latvijas atavisms – Laiks dejot! – dod iemeslu jokoties gan pašiem organizatoriem, gan skatītājiem.
Tomēr formula Laiks dejot atkal sāk skanēt svaigi un aktuāli. Šķiet, nedejojošā deja ir nogurusi, pasaulē priekšplānā izvirzās dažādas fiziskas prakses, mēģinājumi tikt garām prāta kontrolei un aprēķinam, aug interese par ekstātisku un rituālu deju. Deja ir iespēja nebūt digitālam, tā ir atļauja svīst un dziļi elpot. Izmetusi loku tehnoloģiju iespējās, deja atgriežas pie vienkāršības un atalgo publiku ar ķermenisku pieredzi.
Dejas miesiskumu lieliski varēja redzēt gandrīz ikvienā pirmo divu festivāla dienu izrādē. Evas Kronbergas Anandā dejotāji ieķeras viens otra miesā. Agates Bankavas un Andra Kačanovska Future Freak spekulācijā par 500 gadu tālu nākotni orgasmam līdzīgā vienošanās jocīgā skrējienā ir bez fiziska kontakta, tomēr izpildīta ar ķermeni, nevis surogātu, kamēr īstais ķermenis glabājas skapī. Alises Madaras Bokalderes duetā Manu acu tulkojums Jana Jacuka visu izrādi kā jātnieks, parazīts, direktors, kārpa, tuvākais draugs, mūža nasta dzīvo uz Lauras Kušķes ķermeņa. Ilze Zīriņa par palīgu egoistiskā iekšējā dzīves un dejas horeogrāfa pieklusināšanā aicina kluso gidu – intuīciju. Dmitrija Gaitjukeviča darbā Nr. 12 Aldis Liepiņš konvulsīvās vibrācijās pārtop no māla pikuča par civilizācijai gatavu vīrieti uzvalkā. Grēks būtu vaimanāt par dejas piedāvājumu.
Ass