Kuram maksāt?

Tā arī nespēju izprast mērķi,kādēļ šis teksts ir radies. Ko autore vēlas- pretnostatīt, kārtējo reizi rīdīt? Komentāros, tiklīdz kāds raksts, diskusija skar mākslu,literatūru, aizvien brašāk un kareivīgāk savas pozīcijas izsaka cilvēki no vienas pozīcijas- "mēs, nodokļu maksātāji par savu naudu...","kam to operu, grāmatas, teātri vajag,lai maksā" utt. Šie revolucionārie teksti šķiet tuvi, mīļi un kaut kad tā kā dzirdēti. Latviešu skatītāji tiek slavēti kā pārlieku pieklājīgi, jo neliedz aplausus, gan arī kā masa ar nestabilām nervu sistēmām,jo slienas kājās kritiķiem neizprotamās vietās, kā teātri mīloša,gan kā gudru vēstījumu izprast nespējīga plebeju kopiena... Dominējošs izrādes vērtējuma atslēgvārds ir "interesanti". Kā pašmērķis. Cik lielos daudzumos tad lai apgādā jauno, svaigo, interesanto, ja cilvēka gars un miesa rādās tik saguruši ikdienas cīniņos, ka jo bieži nespēj koncentrēties nevienam un nekādam priekšnesumam ilgāk par 20 minūtēm. Jāsaka atklāti, ka gluži vienmēr es arī negribētu, sēžot skatītāju galā, risināt formulas, rēbusus, piedalīties zinātniski pētnieciskos eksperimentos, kuru iznākums jāpiedomā klāt pašam... Aiz augstprātības mūžam nicinātais vieglais žanrs tā sanīcis,ka, piemēram, komēdiju režisori kļuvuši par deficītu. Vēl lielāku kā līdz šim. Kaut ko jau darās, bet kā komisks tēls no iekšpuses slēdzams,ar retiem izņēmumiem paliek mīkla. Jauns režisors postulē, ka teātra modelis ar iepriekš sastādītām shēmām ( tādas taču ir arī tā sauktās interpretācijas) un PAT mizanscēnām ir pagātne. Pieņemsim, ka izrādē, kurā aizņemti nedaudzi aktieri, tā varētu, bet ko darīt, ja uz skatuves ir "masa"? Tad nu slānīsim horeogrāfu,lai viņš pie viena paveic arī režisora darbu? Neatkarīgie klāsta, ka strādā jaunatnei, brauc uz skolām un kodē viņus. Vai tad jau neesam pietiekami izkodēti- ar TV šoviem, seriāliem, visādām lasāmvielām? Nezinu, nezinu, rūpniecība,lauksaimniecība izpostīta, kuģi sagriezti...Stumjamies virsū kultūrai. Kā liekas, tad priekšroku dodot uzbrūkošai, agresīvai un pat iznīcinošai intonācijai. Kas tad valstij īsti vajadzīgs? To mēs drīz uzzināsim, jo dzīvojam aizas tuvumā, kuras abās malās tiek metodiski veidotas atšķirīgas ciltis, kas nespēj saprasties mērķos, virzībā un valodā. Izejas punkts ir vien paša kabata, bet vadošā nostāja pret dzīves procesiem- aiz manis kaut ūdens plūdi. Maksāt tam, kurš spēj labāk...Tad jau tikai ar atpakaļejošu datumu, jo mākslā iznākumu paredzēt var visai nosacīti.

Virsraksta teksts ir precīzs diskusijas atreferējums divos vārdos. Varbūt dažādu jomu (rakstniecības, teātra un citu) pārstāvji pārāk ieciklējušies uz valstī esošās naudas pārdali katrs sev par labu? Doma tāda dīvaina, ka lielāka nauda uzreiz dod vairāk mākslas. Pagaidām Latvijā- vairāk naudas pie mākslas esošo cilvēku kabatās. Tas gan nevar būt mūsu visu naudas iztērēšanas mērķis. Dot stimulu, lai nozares kļūst patstāvīgākas, pašas sevi uzturēt spējīgākas- tam varētu būt atbalsts valsts iedzīvotāju vidū. TAd gan vajag kritērijus tam, lai varētu izvērtēt vairāku saņemt gribētāju progresu uz finansiālo un reizē arī māksliniecisko patstāvību. Pārspīlēt nevajag- Jelgavas AlunānaTautas teātrisjau senus gadus radoši ir neatkarīgs , un ne ar pagrabu teātrīšiem sākas kas jauns. Tiesa, neviens nebija īsti Latvijā iedomājies, ka vajag līst pagrabā, lai spēlētu.Vienmēr centās būt virzībā uz lielo skatuvi, uz lielākas skatītāju auditorijas uzrunāšanu(kaut amatierteātru fināli uz profesionālajām skatuvēm). Teātri ir vienādi.Atšķiras tikai tas, vai cilvēki grib skatīties un maksāt par izrādi ar biļeti vai ne. Šajā ziņā teātris ir visapmānošākā un reizē godīgākā māksla- māki apmānīt un likt atkal nopirkt skatītājam biļeti uz citu izrādi- esi karalis. Nē, tātad nepaveici darbu. Nevajag domāt, ka pagrabu eksperimentiem būtu milzīga audotirija uz lielo teātru skatuvēm.Ir daudz grūtāk atkārtoti iegūt tūkstošu nevis simtu auditoriju..

Dikti jau nu tiem latviešiem gribas būt gudrākiem par pārējām tautām un domāt alternatīvus modeļus tiem, kas ir citviet Eiropā. Labi, pieņemsim, teātris pelna ar tingeltangeļiem. Kāpēc privātam teātrim nopelnītais (nebūt ne tik daudz) būtu jāiztērē sabiedrības nevis sevis labā? Tā ir valsts funkcija. Valstij par to maksā nodokļus, no komercjomas tos tikai iekasē. Un kāpēc kādam sponsoram būtu jāatbalsta tas, kas valstij nav vajadzīgs (lasi - valsts signāls tam, ka šai lietai nav sabiedriska labuma). Ko tur vēl varēja iesākt? Ā, paņemt bankā kredītu (interesanti - dos?), izpildīt nacionālo pasūtījumu un cerēt, ka par to pēc tam arī samaksās. Paldies, drošāk tomēr taisīt tingeltangeļus. Un, jo mazāk būs tās "lielās mākslas", jo masveidīgāk tauta nāks uz tingeltangeļiem. Būs lielākas algas, varēs atļauties izrauties pabaudīt kultūru citur pasaulē.