Man ir kauns un neērti par to runāt, esmu mēģinājis sekot līdzi dejotāju ornamentiem, tomēr esmu spiests atzīt, ka manā ķermenī latviskās šūnas guļ ciešā miegā. Kad redzu tūkstošiem dejotāju lielu masu, kas veido latvju rakstus un maģiskas senču zīmes, nekas manā ķermenī nepamostas. Tā nav nekāda priecīgā sajūta, drīzāk samulsums.
Galvā skan katros Dziesmu svētkos teiktais, ka gatavošanās nākamajiem svētkiem sākas jau nākamajā dienā pēc dižkoncerta. Ziemas vakaros es redzu gaismu pagastu kultūras namos, kuros dejotāji slīpē savas prasmes, un mani tas aizkustina. Tomēr stadiona skats, kurā precīzi nostādīti tūkstoši nesas virsū pretējā pusē izvietotam cilvēku režģim, manī vibrācijas nerada.
Esmu dzirdējis, ka viens no visskaistākajiem Dziesmu svētku piedzīvojumiem ir piepildīti dziedošie tramvaji. Skaļi nedrīkstētu nevienam atzīt, ka nespēju pieslēgties pulsējošām latviskās identitātes saknēm, bet visdrīzāk kādā no pieturām izspruktu ārā no tramvaja un nevienā sociālajā tīklā nestāstītu par to. Nepārprotiet, dziedāšana veldzē arī manu dvēseli, ganu sasaukšanās miglainā pļavā vai raganas buršanās pie burbuļojoša katla spēj atvērt portālu uz kopīgo pirmavotu, bet, tiklīdz manā priekšā parādās militāri precīzā ierindā salikts, koru karos izdresēts simtgalvains kopums, viss pazūd. Joprojām cenšos formulēt, kas man neļauj pieslēgties kopīgajam latvju ciltskokam: varbūt tā ir pēc sūriem sviedriem smaržojošā stadionu kultūra vai – pavisam vienkārši – apstāklis, ka pats nespēju dziedāt.
Lai vai kā, latviskuma kulminācijas nedēļā saņēmu šādu ziņu: "Televīzija nupat rādīja tādas īsas filmiņas, es galīgi uz dullo, neko necerot, sāku skatīties – nu tāds pārsteigums! Burvīgi!" Jāpiebilst, mums ir tāda apdalīto grupiņa, kas nezina, kur likties, vakara ziņās redzot raudošus vīriešus tautiskās vestēs. Reizi pa reizei mēs uzmundrinām cits citu, un arī šoreiz, nemaz negaidot vakaru, uzmeklēju LTV arhīvā seriālu Kolektīvs.
Labi vien bija, ka sāku ar pēdējo sēriju Kristīne par diviem vīru koriem bez diriģenta. Brūnganā padomju laika retroestētika ar sadzeltējušiem elementiem ir populāra un izplatīta, taču joprojām neliek vilties. Tā ir milzīga un dziļa aka, no kuras var vilkt ārā štruntus, ko ieraugot visu apzināto mūžu ir slikti sameties. Filmas piektajā minūtē, pensionāriem riņķojot ap romantiskā kleitiņā tērpto diriģenti un dziedot: "Jūsu rokās ir pagasta zieds…", ledus sāka izkustēties. Tas ledus, kas man licis par Dziesmu svētkiem domāt kā par smagnēju, masveidīgu un pompozu notikumu virteni. Esmu jutis tik lielas slāpes pēc viegluma un spējas kaut mazliet ironizēt par sevi supernedēļas laikā, ka šo filmiņu norullēju pāris reižu. Droši vien katram no mums ir sava iemīļotākā Dziesmu svētku dziesma, tāda, ko klausīties un just, kā sirds atveras. Man šāda dziesma tagad ir Ne visi ar zizli ir tizli no Kolektīva pēdējās sērijas.