Pēdējās dienās nācies domāt par kontekstu, par Baltijas kino saiknēm un Latvijas vietu tajās. Tikko Lokarno kinofestivālā Šveicē notika triju Baltijas valstu kino nozarei būtisks projekts First Look on Baltic Cinema/Pirmais skatiens uz Baltijas valstu kino. Viens no Eiropas prestižākajiem kinofestivāliem, kas šogad atzīmēja 70. gadadienu, pierādot savu stabilitāti un ilgtspēju, Baltijas valstu filmas atlasa ārkārtīgi reti – pāris reižu desmitgadē.
Filmu Eiropā ir daudz, arvien biežāk tiek uzsvērts, ka filmu ir pārāk daudz, tās visas cīnās par savu tirgus daļu, skatītāju un nozīmīgu festivālu sagādātajām iespējām gan publicitātes, gan komercijas ziņā. Tālab patiešām svarīgi, ka Pirmā skatiena projektā Lokarno festivāls šogad akcentēja Baltijas valstu projektus – sešas filmas, pie kurām darbs vēl turpinās. Šāda iespēja ļauj ne tikai ieinteresēt starptautisko profesionālo auditoriju (filmu izplatītājus, festivālu pārstāvjus), bet arī salīdzināties savā starpā – Baltijas kontekstā, novērtēt savus un kaimiņu spēka un vājuma punktus, kā arī tēmu loku, kas aktuāls Igaunijas, Latvijas un Lietuvas režisoriem.
Kaut arī pēdējos gados profesionālās saiknes starp Baltijas valstu filmu veidotājiem ir kļuvušas daudz ciešākas un kopīgi tiek veidoti kopražojumi (iespējams, plašāk pamanītais piemērs ir komēdija Ātrie igauņu puiši, kas nesen tika rādīta arī Latvijas kinoteātros), līdz paradīzei vai tam brīdim, kad trīs Baltijas valstīs topošās filmas spēs pilnvērtīgi izdzīvot kaimiņvalstīs, piesaistot būtisku skatītāju skaitu, ir vēl tālu. Iespējams, tas ir arī neaizsniedzams mērķis, kas izskaidrojams ar mūžīgo Eiropas kino lāstu un īpatnību (valodas ierobežojumi, kultūrtelpas specifika u. c.). Ne velti no Eiropā ik gadu vidēji saražotajām 1650 filmām plašu atpazīstamību un komerciālu atdevi spēj sasniegt tikai niecīga daļa, un tās pamatā ir dažu Eiropas lielvalstu filmas.
Samērošanās Baltijas kontekstā iezīmē pamatīgas līdzības gan tēmu izvēlē, gan veidā, kā runāt par vēsturi. Piemēram, gan Latvijā, gan Lietuvā paralēli top spēlfilmas par holokaustu: Latvijā tā ir Dāvja Sīmaņa filma Tēvs Nakts par Žani Lipki, Lietuvā tiek uzņemta drāma Īzaks. Gan Latvijā, gan Igaunijā top filmas, kurās vēsture tiek skatīta ar bērna acīm: Latvijā tā ir Paradīze 89, kurā režisore debitante Madara Dišlere no bērna skatpunkta stāsta par 1989. gadu, savukārt Igaunijas filmā Mazā biedrene režisore debitante Monika Sīmetsa rāda 50. gadu dramatiskās norises no mazas meitenes skatpunkta.
Pavisam drīz – 23. un 24. augustā Rīgā, Viļņā un Tallinā – pirmo reizi paralēli notiks Baltijas filmu dienas – sava veida Baltijas valstu kino ceļš, kas piedāvās vairākas aktuālas kaimiņu filmas un iespēju salīdzināt. Paradoksāli, bet šādas iespējas ir retas. Rīgā skates notiks kinoteātrī Splendid Palace, ieeja uz seansiem bez maksas.