Priekpilns pārsteigums iegūstams neparedzamos veidos, piemēram, ieskatoties, ko rāda Latvijas laiks Pirmajā Baltijas kanālā (PBK). Reizēm var brīnīties, ka to sauc par ziņu raidījumu. Īstenībā Latvijas laiks daudz neuztraucas par aktuālo, pašlaik noderīgo, svarīgāka ir pagātne un skatītāja ikvakara nogādāšana zudušas pasaules pagātnes fragmentā.
Latvijas laika mašīna
Kā gan citādi saprotams garais tēlojums par rūpnīcas Straume kafijas dzirnaviņām. Te bija itin viss: vēsture, kā dzirnaviņu mehānisms kopēts no vācu Bosch, tikšanās ar inženieri un dizaineru. Patiesībā mīļi – tas iederētos gan Latvija var!, gan Labvakar, Latvija pirms gadsimta ceturkšņa. Taču nesapratu, ko ar šo stāstu var pateikt ziņās? Viens gan ir skaidrs – tā bija kārtējā deva tai vilkmei, kas šī raidījuma veidotājus un skatītājus nogādā varonīgajos un vienīgajos labajos, jā, padomju laikos.
To pašu skatījumu parādīja arī it kā aktuālais sižets par ekonomikas ministra Daniela Pavļuta jauno industriālo politiku. Faktus un skaidrojumu aizstāja samontēti kadri ar trieciennieku bildēm un mūziku no padomju valsts sākumiem. Kāds padomju propagandas bilžu un skaņu ikonām sakars ar ministra plānu? Toties kļuva arvien jautrāk, iedomājoties, kā PBK ziņu veidotāji, kuru vidū ir jauni, mūsdienīgi cilvēki, iedomājas savu skatītāju. Mana versija: aizrautīgs un jūtīgs, kurš neko negrib saprast par realitāti, viņš jaunumus negaida. Šim skatītājam svarīgi katru vakaru apstiprināt, ka pasaulē nekas nav mainījies, varam turpināt ilgoties pēc pagājušā.
Nekādu reklāmu
Atcerieties: PBK pirms kāda laika paziņoja, ka nepārraidīs politisko reklāmu pirms pašvaldību vēlēšanām. Jauki! Ar šo laikam bija domāts, ka televīzija neražos savus aģitācijas materiālus, kā to darīja pirms valodu referenduma. Citādi nekas nav mainījies – ja vēl nezinājāt, Rīgas mērs Nils Ušakovs un Saskaņas centra deputāts Valērijs Agešins Latvijas laikā parādās gandrīz tikpat bieži kā šo ziņu vadītāji. Tā noteikti nav reklāma, tikai publicitāte.
Pagājušajā nedēļā demonstrētā vakara intervija ar Ušakovu atgādināja labi sagatavotu uzstāšanos, kurai pa vidu iemontēti jautājumi. Saukt sarunu, kurā ļauts vēlreiz atkārtot dažas savam lieliskumam un politisko konkurentu nožēlojamajam stāvoklim veltītas tirādes, par komplimentāru būtu pārspīlēta uzslava. Tā bija bijības pilna nemaldīgas autoritātes uzklausīšana, iestarpinot runātajam izdevīgus jautājumus. Kam gan reklāma, ja ir pastāvīga sadarbība?
Nebeidzamas cīņas pasaule
Aiz kadra – tā sauc politisko komentāru rubriku, kurā piektdienās uzstājas Grigorijs Zubarevs. Pēc ziņu sižetiem ir skaidrs, ka tos var ražot, pastāvīgi turot kameras Rīgas domē un Saeimas namā, turpretim Zubarevs piedāvā politiskās baumas un to skaidrojumus, ilustrējot domas ar vecu krievu filmu gabaliņiem. Sākumā jautri, jo ar nopietnu seju jau otrreiz nedēļas laikā tika apspriesta Ušakova sniegtā informācija par specdienestiem un Lindermanu. Taču maigums un politisko nianšu izpratne pazuda, kad Zubarevs metās virsū Sarmītei Ēlertei tik sparīgi, it kā viņa patiesi apdraudētu Ušakova elka statusu Latvijas laika kontrolētajās robežās.
Politiskie komentāri ir vajadzīgi, ja vien aiz žults būtu arī talants, gudrība, asprātība. Ar mokām sagaidīju komentāra beigas, jo viss bija skaidrs jau pēc multenes ar ēzelīti Iā un sivēnu. Te pavērās nebeidzamas cīņas pārņemta pasaule, ko veido mūsējie labie un viņējie ļaunie. Par viņējiem Zubarevs runāja ilgi.
Latvijas laiks ir iesprūdis periodā, kurā cilvēki mācījās veidot ziņu raidījumus. To nenoslēpj vadītājas Natālijas Vasiļjevas enerģija, kad viņa piesaka katru no gaudenajiem, oficiozi smaržojošajiem sižetiem. To nevar mainīt daži, tiešām jauki ziņu stāsti. Zinu, kāds teiks, tās jau krievu mediju tradīcijas – amatu dievināšana, emocijas, mazā cilvēka interešu aizstāvēšana... Piedodiet, nepiekrītu, ka vāju, vecmodīgu un manipulējošu žurnālistiku jauc ar labu krievu žurnālistiku. Latvijā tai ir ļoti brīva vieta, sevišķi TV ziņu laukā.