Svaigi nopēries sarunbiedrs bija novērojis ābolu ēšanas paradumus savās mājās – no bļodā sabērtajiem āboliem sākumā tiek apēsti tie neglītie, ar melnumiem un bojājumiem, savukārt tīrākie un skaistākie atstāti neaiztikti – ja nu pienāk īpaša vajadzība vai vēl sazin kas.
Šis stāsts uzvedināja mani uz atmiņām par savu bērnību. Cik vien atceros viesošanos pie vecmāmiņas – mēs sēdējām pie galda, apsegta ar vaskadrānu, bāli izdiluša vietās, kur gadiem berzējas ēdāju rokas un zupas šķīvji. Pēc viņas aiziešanas veļu valstībā atklājās pārsteigums – vaskadrāna slēpa sarkankoka galdu ar kokgriezumiem, lādē atklājās cara laika ēdamrīki – smagas melhiora dakšas un karotes ar ziedu ornamentiem un gravējumiem. Šķiet, lieki piebilst, ka ikdienā tika lietotas lētās un līkās alumīnija karotes, svētkos karbonādi graizījām ar viduvējiem padomju nerūsējošā tērauda izstrādājumiem.
Taču tas nenozīmē, ka ekskluzīvie ēdamrīki aizgāja plašā apritē. Latvieši ir taupīgi, un simtgadīgie galda piederumi pēc notīrīšanas tika ievīstīti drāniņā un noglabāti – ja nu pienāk kāds svarīgs brīdis. Jāpiebilst, ka daļā mazbērnu šāda pieeja rada pretreakciju – mans kaimiņš, kurš visu bērnību bija spiests mitināties starp vecām mēbelēm, pamostoties skatīties uz nomelnējušiem senās gultas galiem, pildīt mājasdarbus, sēžot uz krēsla no dzimtbūšanas laikiem, pēc vecmāmiņas aiziešanas ar lielu atvieglojumu sarīkoja krietnu ugunskuru un pārvērta nogurušās lietas dūmos, vēl pirms romantiski noskaņotie seno mantu cienītāji paspēja acis pamirkšķināt. Tomēr apsēstība ar taupīšanu vai – gluži otrādi – jaunas dzīves sākšana ar eiroremontu, mazgājamām tapetēm un lamināta mēbelēm vairāk pieder pie deviņdesmitajiem, kad katrai ģimenei nācās cīnīties ar padomju laika traumām.
Pirmie padsmit neatkarības gadi iezīmējās ar dzīves telpas pārbūvi, turpretim mūsdienu sadzīvē jūtama nozīme parādās ēšanas paradumiem. Rīgas centrā pašlaik var ieturēt autentiskas visdažādāko kultūru pusdienas – reizēm izvēlos nepāliešu ģimenes gatavoto maltīti Himalaju virtuvē, citreiz aizeju pie ķīniešiem un vēroju, kā saimnieces brīvajos brīžos mazos televizoros skatās Jaunā viļņa Ķīnas versiju; dažkārt sirds grib atcerēties bērnību, un tāda iespēja joprojām ir – lielā zālē, kurā atbalsojas trauku mazgātājas darbošanās pie izlietnes, var saņemt boršču pelēkā fajansa šķīvī, to no liela alumīnija katla iesmeļ strādniece, apjozta ar miesniekiem raksturīgu smagu plastikāta priekšautu.
Citu laikmeta iezīmi novēroju Lāčplēša dienas vakarā, kad pakistāniešu kebaba ēstuvēs pēc svecīšu nolikšanas Daugavas krastmalā pulcējās jaunieši ar Latvijas karodziņiem pie krūts. Fonā skanēja indiešu popmūzika, pie sienas fotogrāfijas ar kalniem un mošejām, gar kurām skraida žigli pakistāniešu zēni, apkalpojot izsalkušos latviešus, un tajā brīdī man šķita, ka mēs visi varam sadzīvot kopā itin labi. Es aizdomājos par to, cik drīz pienāks laiks, kad manos Vidzemes laukos atvērsies kāda pakistāniešu kebabnīca ar lieliskiem falafeliem un parādīs konkurenci karbonādei franču gaumē. Skaidrs, ka tas notiks, līdzīgi kā mūsu sirdis iekaroja šašliks, čahohbili, borščs, plovs un ļuļakebabs.