Jau nepilnu nedēļu lepojos ar kazas ģīmja tetovējumu uz apakšdelma – tā ir simpātiska, pašpietiekama kaza ar koķetiem un tomēr spēcīgiem ragiem, un tā droši skatās trakajā pasaulē. Šī Francijas kaza ir viena no filmas Sejas, ciemi/ Visages Villages (2017) varonēm: dzīvnieka foto kā milzīgu fototapeti uz kādas ēkas brandmūra Francijā līmē draisks pārītis – režisore un fotogrāfs. Izklausās pēc jauniešiem no kādas mākslas vidusskolas, kuri pilsētas ēku izdaiļošanā ieliek mazliet vairāk fantāzijas un talanta nekā tipiskie Rīgas namu sienu ķēpātāji. Tomēr šis pārītis – dokumentālās filmas Sejas, ciemi galvenie varoņi un autori – nebūt nav jaunie mākslinieki, bet gan Francijas kultūras ikonas – režisore Anjēze Varda un fotogrāfs ar pseidonīmu JR.
Anjēzei Vardai maijā paliks 90 gadu, viņa ir viena no Francijas jaunā viļņa – leģendārā 60. gadu kinomākslas virziena – nozīmīgākajām režisorēm. Par jaunā viļņa klasiku tiek uzskatīta, iespējams, labākā Anjēzes Vardas filma Kleo no 5 līdz 7 (1962) – impulsīvs stāsts par jaunu sievieti, kura gaida medicīnisko analīžu rezultātus. Anjēze Varda ir bijusi Žaka Demī (Šerbūras lietussargu un citu filmu režisors) dzīvesbiedre, viņa uzņēmusi daudzas dokumentālās un spēlfilmas. 2014. gadā Rīgā Anjēzei Vardai tika piešķirta Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu, nesen režisore saņēma arī augstāko ASV Kinoakadēmijas apbalvojumu – goda Oskaru.
Viņa joprojām ir aktīva, vitāla personība ar dzirkstošu humora izjūtu. Par to var pārliecināties filmā Sejas, ciemi (tiek rādīta kinoteātrī Splendid Palace), kas ar skaļām gavilēm tika sveikta pirmizrādē 2017. gada Kannu kinofestivālā. Sejas, ciemi ir elegants eksperiments ar dokumentālā kino vēstījuma iespējām un stratēģijām – divu dažādu paaudžu – deviņdesmitgadnieces un trīsdesmitgadnieka – radošu personību ceļojums cauri Francijas ciemiem, kuros viņi fotografē cilvēkus un šos portretus pārvērš milzīgās fototapetēs. Ar tām tiek noklāti namu mūri, kam tādējādi tiek piešķirta jauna dzīvība un elpa. Nereti tās ir pamestas, aizmirstas ēkas degradētā vidē.
Kā visām mākslas akcijām, arī šai ir ierobežots dzīves cikls – sākums un gals. Tomēr īsajā mirklī, kad uz klints bluķa jūras krastā tiek uzlīmēts milzīgs portrets, tas iegūst mākslas notikuma dimensiju. Anjēze Varda pirms nonākšanas kino pati savulaik bijusi fotogrāfe, un foto kā medijs viņu ir interesējis vienmēr. Satikšanās ar fotomākslinieku akcionistu JR ir izvērtusies lieliskā, pašironiskā un atraktīvā piedzīvojumā: filmas skatītāji var uzzināt gan par Francijas ciemiem un cilvēkiem, gan vismaz par vienu Francijas kazu, gan par jaunā viļņa elku Žanu Liku Godāru, kurš vizuāli ir līdzīgs JR. Anjēzes Vardas un JR ceļojuma galapunkts ir Žana Lika Godāra māja Šveicē.
Savukārt kazas ģīmja tetovējums, pie kura tiku filmas pirmizrādē Rīgā, šķiet, ar laiku noies.