Montklēras Mākslas muzejā no 17. februāra līdz 16. jūnijam būs skatāma izstāde Jaunais gars. Amerikāņu māksla Arsenāla izstādē. 1913, savukārt rudenī Ņujorkas Vēstures biedrības muzejā atklās Arsenāla izstādei 100 (no 11. oktobra līdz 2014. gada 23. februārim). Kāpēc Arsenāla izstāde ir tik svarīgs notikums? Jāpatur prātā, ka XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma amerikāņu māksla bija visai provinciāla un tradicionāla, salīdzinot ar radikālajām kustībām, kuras attīstījās Eiropā. Bija atsevišķi mēģinājumi importēt impresionismu un citas laikmetīgas vēsmas, bet vietējais mākslas tirgus bija izsalcis pēc reālistiskiem portretiem un ainavām, kā arī idilliskām, nostalģiskām vai moralizējošām žanra ainiņām, kuru augstākais sasniegums bija Vinslova Homera daiļrade. Šī laikposma oriģinālākie amerikāņu mākslinieki – Džeimss Ebots Maknīls Vistlers, Džons Singers Sārdžents, Mērija Kasata – dzīvoja un strādāja emigrācijā Eiropā, kur viņu radošajiem meklējumiem bija pateicīgāka auditorija.
Avangarda raisīts šoks
Arsenāla izstāde 1913. gadā bija pirmā vērienīgā amerikāņu publikas saskare ar Eiropas avangardu. Jāpiezīmē, ka jau kopš 1905. gada Ņujorkas mākslas scēnā sava vieta bija fotogrāfa un kuratora Alfreda Stiglica centieniem importēt šo to no Eiropas avangarda – gan izstādēs viņa Galerijā 291, gan viņa izdotajā žurnālā Camera Work. Stiglics izstādīja Pola Sezana, Anrī Matisa, Ogista Rodēna, Konstantīna Brinkuši darbus un sarīkoja Pablo Pikaso pirmo personālizstādi Amerikā. Tomēr Stiglica aktivitātes sasniedza šauru domubiedru loku. Plašākai publikai Arsenāla izstāde – Ņujorkā to esot skatījuši vairāk nekā 70 000 apmeklētāju, un vēl vismaz divtik redzējuši izstādes samazināto ceļojošo versiju Čikāgā un Bostonā – bija nebeidzamas neizpratnes un šoka avots. Lai gan aptuveni divas trešdaļas darbu no 1300 eksponātiem bija radījuši amerikāņu autori, kuri bija apgrozījušies Parīzes avangarda aprindās un saindējušies ar mākslinieciski revolucionārām idejām, tomēr šo mākslinieku vārdi acīmredzama iemesla dēļ nav diez cik plaši izskanējuši. Piemēram, gleznotāja Morgana Rasela abstraktās gleznas, kurām dots skanīgais sinhromisma nosaukums, objektīvi raugoties, nav nekas vairāk kā franču orfisma – Robēra Delonē un domubiedru – oriģinālo ideju atvasinājums.
Sašutuma objekts
Vislielāko publikas un kritiķu sašutumu, indīgas piezīmes un karikatūru plūdus izraisīja kubisms, kas tika uzlūkots kā drauds visām tradicionālajām vērtībām, – un kubisms bija pārstāvēts plaši, ar Pikaso, Braku un Glēzu priekšgalā. Savukārt progresīvās aprindas uzņēma visu jauno ar jūsmu – arī kolekcionārs Valters Ārensbergs, kurš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem avangarda mākslas atbalstītājiem. Tā Marsels Dišāns, kura glezna Akts, kāpjot lejup pa kāpnēm nr. 2 bija viens no skandalozākajiem Arsenāla izstādes darbiem, ierodoties Ņujorkā pēc diviem gadiem, bija pārsteigts, ka viņš šeit jau ir slavenība. Arsenāla izstāde bija Eiropas avangarda pirmais un pēdējais uzvaras gājiens Amerikā, pēdējais notikums vēstures gaitā, kad Vecā pasaule spēja pārsteigt un satricināt Jauno pasauli. Abi pasaules kari būtiski mainīja ne tikai pasaules politisko, bet arī mākslas avangarda karti, un kopš četrdesmitajiem gadiem Ņujorka ieņem pasaules mākslas centra lomu.