Kā Tev iet, Normund? Klusums. Varbūt ar to pietiek. Domājot par Tevi, daudzvārdīgs klusums šķiet vajadzīgāks par liekvārdīgiem vārdiem. Bet kā Tev iet? Labi, vari man neatbildēt. Pārlasīju Tavu stāstu Šķūnis. Tajā Tu, nē, atvaino, nevis Tu, bet Tavs stāsta varonis Lainis saka: "Kādēļ es biju tik nejūtīgs? Tik emocionāli tukšs – kā rūdīta skopuļa trīsreiz izskalota kondensētā piena bundžiņa, nu, tā zilā, krievu laika. Kādēļ mana vienīgā atskārsme, ko guvu šajās bērēs, bija asa kā žilete apziņa, iespējams, vissvarīgākā manā mūžā: samierinies ar zaudējumu. Proti zaudēt, un tu izdzīvosi. Bet vai tad vajag?"
Lasot Šķūni, man galvā atausa kāda atmiņa par manas vecvecmammas bērēm. Neatceros, cik man bija gadu, bet atceros ko citu. Atvadu ceremonija notika garāžā, kurā bija sapulcējušies visi radi. Garāža bija pārbāzta, un tajā, gluži vai stūrī iespiests, spēlēja vijolnieks. Vijoles skaņām jaucoties ar radinieku kautrīgajām asarām un vaimanu guldzieniem sausajās mutēs, es tur visam pa vidu stāvēju, mana galva tolaik sniedzās tikai līdz mātes ceļgaliem, redzēju tikai kāju grēdas un dzirdēju visu to sēru simfoniju, kamēr pār mani lija puņķu un asaru lietus. Tolaik par nāvi vēl nemācēju raudāt, gluži otrādi, kamēr vijolnieks spēlēja, man nāca smiekli. Kad vijolnieks beidza, pienāca mana kārta no vecvecmāmiņas atvadīties. Māte turēja mani taisni vecvecmāmiņai pie ģīmja, un es, baiļu vai kāda cita instinkta pārņemta, uzšāvu vecvecmāmiņai pļauku. Kāpēc es biju tik nejūtīga? No kurienes tāds niknums vēl gaužām nevainīgā bērnā? Samierinies ar zaudējumu. Bet vai tad vajag?
Ik pa laikam mani pārņem neizskaidrojams niknums. Niknums bez iemesla. "Kam pieder doma par to, ka var dzīvot vēlreiz tas, kas jau dzīvojis?" Šādu jautājumu dzejoļu krājumā Reidž uzdod zviedru dzejnieks Arne Junsons un uz grāmatas pakaļējā vāka piebilst: "Domāju par rakstīšanu kā niknumu, vētru, kas plosās manī." Šim niknumam Arne Junsons ir veltījis veselu dzejas krājumu – niknumam, kurš mūs pārņem ikreiz, kad no rīta pamostamies un apjaušam, ka bērnība mūsos nosirmo ātrāk nekā vecmāmiņas mati. Varbūt šī Laiņa (Tava) aprakstītā sajūta ir nevis nejūtība, bet tieši šis neizskaidrojamais niknums, kurš mūs pārņem mūžības priekšā. Līdzīgi sirmajai bērnībai, kura sazvērnieciski saplūc ķiršus un, krietni tos apviļājusi dibena cauruma apvidū, izbaro visiem pieaugušajiem radiem.
Normund, gribēju Tev vēl tikai pačukstēt, ka 11. janvārī, dienu pirms Tavas dzimšanas dienas, JRT notiks NN nakts, kurā pirmo reizi pasniegs gada balvu kritikā.
Ko lai tev vēl tādu izstāsta? Zini, tajā dienā, kad Tu aizgāji, man uznāca tāds niknums, ka pat dzejolis uzrakstījās:
tagad vienmēr skums roka,
ar kuru, ieradusies Romā, viņa atvērs viesnīcas durvis
un, pirms tukšums ielauzīsies ainavā ar Kolizeju,
viņa mēģinās saukt un kāds atbildēs no drupām ar čukstu
Daudz laimes dzimšanas dienā, draudziņ! Dauzi klusumu, bet es turpināšu dauzīt burtus.