Vēl šorīt man bija prātā pavisam cits šīs slejas saturs. Pretrunīgs, jo, kavējoties uz augstā emociju un enerģijas viļņa, kurā uznesa Skolēnu dziesmu un deju svētkos dziedošie, dejojošie un spēlējošie 37 890 bērnu, diemžēl nespēju palīdzēt tiem, kuriem nervozajā juceklī pēc kļūdaina, naktī pieņemta lēmuma tika atņemts svētku gājiens, svētku kulminācija. Tā svārstoties, ieraudzīju sociālajos tīklos brīnišķu vērojumu un atziņu. "Ir gadījies daudzu gadu laikā piedzīvot dažnedažādus emocionālus mirkļus uz/aiz/pirms skatuves koncerta laikā, ir muzicēts gan prezidentiem, karalienēm, ir bijis gods muzicēt kopā ar pasaules visspicākajiem profesionāļiem, tomēr tas viss pēkšņi izrādījās vien tāds nieks salīdzinājumā ar to sajūtu, kas apņēma mani, kad kopkoris un solisti sāka dziedāt Ešenvalda Šķind zemīte… Attapos, itin kā nejauši iemaldījies paša Dieva valstībā: man pretī stāv neaprakstāmi skaists piecpadsmittūkstoš eņģeļu koris, no kura strāvo tik īsta un patiesa mīlestība un dzīvesprieks, par kādu apraksti ir atrodami vien reliģisko mistiķu literatūrā," raksta dziedātājs un diriģents Andris Gailis, kurš pats XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos piedalījās ar Bolderājas mūzikas skolas kamerorķestri un diviem Rīgas Angļu ģimnāzijas koriem.
Diriģents valdījis asaras, kā vien spēdams. "Bet tad uz solistes mikrofona statīva uzlaidās mazputniņš. Uzlaidās, tupēja un klausījās. Vismaz pusminūti! Pēdējās sekundes fiksētas arī LTV1 tiešraidē. Mana ciniskā sirds salūza piecpadsmittūkstoš sīkos gabaliņos un joprojām nesekmīgi meklē ceļu atpakaļ. Putna nolaišanās visos laikos, visās tautās un kultūrās ir bijusi dievišķās atzīšanas zīme. It kā Dieva Svētais Gars būtu uz mirkli nolaidies no debess augstumiem paklausīties, kā latvju meitas un dēli dzied, lai vēlāk varētu eņģeļiem debesīs mācīt, kas un kā darāms. Mirkli, apstājies, tu esi svēts! Es nudien nezinu, vai ir vēl kādai tautai tādi jaunieši kā mums. Ikviens, kas uz tās estrādes kaut reizi mūžā ir stāvējis un dziedājis kā augstajā kalnā, ir kā no pašas Mātes Latvijas klēpja dzimis, tāpēc, šķiet, ieguvis kādu īpašu sakramentu, ko Dievs sev vien zināmu iemeslu dēļ rezervējis vien latviešiem un tiem, kas viņu dziesmas mīl," Andris Gailis atzīstas, ka mūžā nekad un nekur nav bijis tik dziļi aizkustināts. "Kad kopkoris šūpoja gaisā paceltās rokas, ar pirkstgaliem varēja sataustīt un fiziski sajust enerģiju, kas taču ir pilnīgi nemateriāla! Es to nespēju racionāli izskaidrot. Tikai iedomājies – stāvi Rimčikā pie kases, lai samaksātu par kaķu barību un alu, meklē naudu un rij asaras, jo ausīs skan Šķind zemīte, bet acu priekšā putniņš uz mikrofona statīva!"
Man tiešām vairs nav ko piebilst. Visas kaislības, aizvainojumi un vilšanās norims, un tad kopkora dziedātāju masveida ģībšana svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā un haoss pēc gājiena atcelšanas nakts vidū būs notikumi, kurus to dalībnieki atcerēsies vien kā spilgtu un dīvainu piedzīvojumu. Asaras nožūs.