Studijā viss it kā "pa smalko" – cits citu papildina grāmatu plaukti, ādas krēsli, koka galds, samta aizkari un stikla karafes. Arī pats vadītājs agrāk ierasti augšpusē brīvdomīgi vaļīgā krekla piedurknēs ielicis glaunas aproču pogas un uzvilcis pat žaketi. Neskaitāmajās žurnālu intervijās pirms lielās atgriešanās Dombura kungs licis manīt, ka studija būs mājīga, lai viesi justos ērti un nepiespiesti. Galu galā nesen no Elitas Veidemanes uzzinājām, ka mūsu prezidents Andris Bērziņš, piemēram, ārpus ierastās TV vides ir pilnīgi normāls cilvēks. Varbūt šajā "drošajā vidē" tādi izrādās arī citi Latvijas politiķi, uzņēmēji vai vienkārši sabiedrībā pazīstami cilvēki, par kuriem iepriekš bijušas šaubas? Man gan šī telpa vairāk atgādina kāda nopietna advokāta vai pat polittehnologa biroju, kurā justies patiešām ērti varētu vien pēc dažām kārtīgām glāzēm (un nevis glāzītēm kā pie proletāriešiem) viskija, bet... Karafe uz galda ir tukša! Kopumā – Jānim Domburam studija piestāv, bet varētu vēlēties arī oriģinālāku un smalkāku "variāciju par tēmu".
Taču ar studiju viss vēl nebeidzas, arī raidījuma koncepts ir cits. Jo tā tomēr Latvijā ir pieņemts – ja esi nolēmis atgriezties, tev jābūt citam. Dziedātāja Samanta Tīna, piemēram, savas personības metamorfozei veltīja veselu mūzikas albumu ar nosaukumu Tagad esmu cita. Tātad viesi pie vadītāja ierodas nevis visi kopā, lai cits citu censtos pārkliegt, bet pa grupām – sākumā politiķi, tad uzņēmēji un visbeidzot mākslinieki. Šoreiz visi runā par vienu un to pašu tēmu, un nav nekāds pārsteigums, ka par to izvēlēta situācija Ukrainā.
Pirmo flangu sarunā pārstāv divu lielāko Saeimas frakciju vadītāji – Dzintars Zaķis (Vienotība) un Jānis Urbanovičs (Saskaņas centrs) –, no kuriem Domburs cenšas izvilināt partiju nostāju saistībā ar Krimas aneksiju un Latvijas drošības potenciālo apdraudējumu. Dzintars Zaķis nejauši izpļāpā valsts noslēpumu, kas gan arī nav nekāds lielais pārsteigums – ir ideja NATO bāzi izvietot Daugavpilī –, bet Jānis Urbanovičs lavierē, izpatīkot vienai skatītāju daļai, bet cenšoties arī nenodot otru. Īss sarunas fragments: "Tad Ukrainas teritoriālo vienotību jūs atbalstāt?" – "Protams." – "Un tā ir pārkāpta?" – "Jā." – "Un to izdarīja Krievija?" – "Te ir jautājums, cik lielā mērā..." No tā var noprast, ka Domburs savu spēju uzdot tiešus un loģiskus jautājumus nebūt nav zaudējis, tikai šoreiz to dara čomiskāk un bez liekiem asumiem.
Otro flangu pārstāv četri uzņēmēji – Uldis Pīlēns (UPB), Normunds Bergs (SAF tehnika), Uģis Magonis (Latvijas dzelzceļš) un Edgars Štelmahers (New Rosme) –, kuri, kā atklāj raidījuma vadītājs, interesantākās lietas, protams, izrunājuši mums, skatītājiem, aiz muguras – reklāmas pauzē. Viņu sarunas redzamā daļa ir pragmatiska un loģiska, taču, ņemot vērā, ka ir pavēls pirmdienas vakars, tomēr ir neliels pārbaudījums "parastā cilvēka" koncentrēšanās spējām. Galvenais secinājums – ir jādomā, kā kompensēt uzņēmējiem zaudējumus, kas var rasties un jau ir radušies ES sankcijās pret Krieviju.
Visbeidzot – trešā flanga viesi ir mākslinieki Kirils un Gļebs Panteļejevi. Kirils, skatoties raidījumu, ir uzzīmējis aisbergu ar tā redzamo un neredzamo daļu, kā arī zivtiņām, kas dziļumā kļūst lielākas, savukārt Gļebs citē akadēmiķa Andreja Saharova teikto, ka dzīves jēga ir ekspansijā. Raidījums beidzas ar atziņu, ka nav pasaulē vienas patiesības, un tas attiecas arī uz šo raidījumu, taču pavisam noteikti ir cerība, ka nākamie būs aizraujošāki, interesantāki, azartiskāki. Jo noturēt skatītāja uzmanību vairāk nekā divas stundas (raidījuma garums 95 min. + reklāmas) pirmdienas vakarā ar draudzīgām sarunām par politiku ir patiešām liels izaicinājums.
Noslēgumā varu tikai pateikties, ka uz viena no galdiņiem stāvēja izdevums KDi, kā arī pievienoties visām feminisma ideju aizstāvēm, izsakot cerību, ka nākamajā raidījumā piedalīsies arī kāda sieviete.