Vērmanītī, Grāmatu ielā, satiku sen neredzētos draugus – poēte Inese Zandere joprojām aktīvi šiverējas ar bērnu bariņu, rīkojot visādu bikibuku konkursus un saglabājot mūžīgo jaunību sev riņķī ("ziniet dzīve nav gara/māksla ir īsa ziniet" – tā vēlāk lasu viņas man parakstītajā grāmatiņā putna miegā), dzejzinātnieks Kārlis Vērdiņš izstiepies augumā un valodas nopietnībā, ar viņu pēcāk ilgi dzeram tēju, diemžēl – bez siermaizītes, jo iestādē Costa tādu prastumu nav – tur gozējas izkārnējis panini. Kāds labpaziņa man rokās iespiež Vienotības balonu ("Re, piestāv pie tavas dzeltenzaļās lietusjakas!") un novēl – ne man, bet tā vispārīgi – politiķiem netirgot tukšu gaisu, citādi vēlētājs jau pret ziemu jutīšoties kā Vinnija Pūka Sivēntiņš ar to balona ķesku podā.
Centrā ir milzums cilvēku – Rīgas svētkos Nils šoferē bez maksas. Daudz cilvēku ir arī Sarkandaugavā, Aleksandra augstumos. Latviski runājot – trakonamā. Tur notiek – diemžēl dikti īslaicīga – projekta Urbānie stāsti mākslas akcija Dārzs.
"Varu saderēt, ka visvairāk iemūžinātā izstādes aina būs Vincenta istaba ar askētisku gultiņu saulespuķu vidū. (..) Un tad nāk "vietējo" grupas. Atbaidošās nomazgātās rūtainās flaneļa pidžamās tērpti vīrieši un sievietes. Pidžamas viena izmēra. Ar trūkstošām pogām. Sīciņās sievietes tajās pazūd, ražena auguma vīriem bikses virs potītēm. Viņi tramīgi, nedroši, ieinteresēti. Noauj iešļūcenes un soļo pa sajūtu taku. Grupu pavadoņi baltos uzsvārčos pacientus iedrošina – apskatiet vēl! Redz, te zīmējumi, te puķes, te smilšu gulta. "Piektie! Piektie!" – kupla slimnieku uzraudze uzmana savējos. Dažāda vecuma vīriešu grupiņu. Rūtainās pidžamās. Izskatīgs trīsdesmitgadnieks piesēžas pie klavierēm, lai uzspēlētu. Viņam noteikti ir sava vēsture, bet slimnīcas tērps padara mulso pianistu par cilvēku bez identitātes.
Ir grūti. Pirms 23 gadiem apciemoju tuvu cilvēku, kurš bija nokļuvis šeit. Visnotaļ sekmīgs, aktīvs un pašpietiekams, kam dzīvē bija samežģījies. Atceros, mani ne tik daudz šokēja viņa atrašanās psihiatriskajā klīnikā, cik pārvērtības, ko ar viņu bija izdarījis slimnīcas tērps. Atņēmis viņu pašu. Diemžēl šodien redzēju to pašu."
Šīs Ilzes Viņķeles bloga rindas (ivinkele505.wordpress.com; Māksla de-institucionalizēt, 16.08.2014.) diezgan trāpīgi raksturo stāvokli, kādā pats nesen atrados, – bezformīgā slimnīcas tērpā, kurš ilgstošās dezinficēšanas dēļ plīsa un ira pa vīlēm; bikses bija jātur aiz gumijas, lai tās nenošļūk, jo gumija sen bija pārvērtusies par nefunkcionālu staipīgu aukliņu. Es te negrasos gausties par mūsu slimnīcu ēdienu, kādu, kā teiktu mana omīte, pat lopiem kauns dot (manējā ārstniecības iestādē ēdiens bija ne vien ciešams, bet veselīgs un pat ar izdomu gatavots), un nav nepieciešams arī slavēt mūsu un manus ārstus – pašaizliedzīgus varoņus, kuri racionāli neizskaidrojamu iemeslu dēļ turpina strādāt dzimtenē, kaut viņu profesionālisms un augstā meistarība citur "eiropās" tiktu novērtēta ar gluži citiem naudas cipariem.
Ziniet, kā tas ir, – ikvienā sabiedrībā būs ļaudis, kuri dzīvo un strādā, īpaši neķerot kreņķi par patērētājsabiedrības veiksmes galveno (izmērāmo) indikatoru – ienākumiem un materiālo komfortu. Šķiet, tie ir cilvēki, kuriem dzīvē svarīgs ir darbs, kas tiem patīk, kam ir jēga (tā viņi domā), nevis – cik es par to saņemšu. Šādi īpatņi ir minoritāte, sava veida iezīmētie. Mākslinieki, skolotāji, mediķi un citi "ubagi" – uzskaitījumu katrs var turpināt no savas ģimenes un draugu pieredzes.
Nav viņu vaina, ka Latvijas sociālajā hierarhijā tie pielīdzināti trakajiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Van Gogs viņus sveicina ar liesmojošu saulespuķi. Nevis ar priekšvēlēšanu bazāra tukšo gaisa tricināšanu.
Indikatori
stella
Varēja