Pavasarī un rudenī vienmēr ir tāds brīdis, kad gribētos, lai dienas un notikumi nesteidzas, lai reizē nedzimst bērni un nemirst vecāki, lai spoži prieki un pēkšņas skumjas nesprāgst no debesīm tik dāsni kā pavasara pērkons, kas atplēš zemi un izspiež sulas, sapurina, nomazgā un palaiž tālāk.
Tik daudz būvlaukumu atkal ir Rīgā, par tiem būtu interesanti rakstīt, par mazo pleķīti putekļainā pļavā, kur drīz būs jauns muzejs, par netīrumiem un nemazgātiem logiem, ko aprakstu katru gadu. Par mantām, kuras vajadzētu aizvākt no kaktiem un kuras nekad nevajadzēja pirkt. Mums patīk tādas lietas lasīt, varbūt pat saņemties un kļūt tīrākiem, bet notikumi gāžas un gāžas, mūzika skan, un, kad jāraksta, visa ir par daudz.
Ar arhitektiem no Londonas tikko kopā skatījāmies bildes, pārrunājām jaunumus, prātojām, kas labs, kas slikts. Mums apnikusi Zaha, mēs cita starpā atkal rezumējām. Nu, protams, kā gan citādi! Tāpat kā kaitinošie tēli tīklos, kas apnikuši, bet kam sekojam, jo apbrīnojam drosmi, uzdrīkstēšanos, neuztraukšanos par to, ko domās citi, sava ceļa iešanu, neapstāšanos, vēlreiz drosmi un spēju savu talantu izkopt un attīstīt tā, ka tas apbur pasauli.
Tagad Zahas mums vairs nav, nav bargās kundzes dizaineru drēbēs, kura badā, bet lepna izies no restorāna, kad apkalpo pārāk lēni. Kura, nogurusi no intervijām, sapulcēm un uzmanības, viena pati tipinās pa Venēcijas dārzu celiņu ar savām smalkajām, skaisti manikirētajām pēdām, melno japāņu Mijakes vai Jamamoto apmetni, tumšu ogu krāsas lūpām. Kura apbūra ar savu mākslu – zīmējumiem un gleznām, arhitektūras alķīmiju, kas vēlāk aizrāva visus. Kuras arhitektūra ir tāda, kādu neprot neviens cits. Par kuras aiziešanu rakstīja visi, ne tikai arhitektūras mediji, kuru zināja arī tie, kas neko nezina par Pompeju villu interjeriem un Panteonu.
Arhitekte Zaha Hadida (1950–2016) man bija māte, kas nebija māte, skolotāja, kas nebija skolotāja, slavenība, kas nebija slavenība, Rietumu un Austrumu hibrīds, būtiska mūsdienu arhitektūras procesa komponente, atskaites punkts mūžīgajai patīk/nepatīk, labi/slikti, ir un nav arhitektūra diskusijai. Man laimējās, ka viens no pirmajiem viņas darbiem, ko apmeklēju klātienē, bija tepat netālu – ne Ķīnā, ne AAE, ne ASV, bet pie Kopenhāgenas, smaržīgā vizbulīšu mežiņā. Zahas Hadidas slava toreiz vēl nebija tik daudzdimensionāla, atzinība nemijās ar politnekorektiem izteikumiem, tomēr fakts, ka nosacītā provincē pie konservatīvas mākslas muzeja Ordrupgaard vēsturiskās ēkas ir uzbūvēta skulpturāla piebūve, bija intriģējošs, jo beidzot bija iespēja redzēt, kā viņas ekspresīvie loki, parabolas, hiperbolas, putna spārni, formu utopijas iedarbojas uz klasisko Eiropas formu – pieticību, taisno leņķi un pazemību. Ordrupgaard piebūve man atmiņā palika uz visiem laikiem, jo dabai tik tuvu esošu arhitektūru mūsdienās atrast ir grūti. Kā aizmidzis dzīvnieks, kā nokritis koka zars, kā moderna skulptūra dabas gliptotēkā, ēkas arhitektūra izstaroja mieru un skaistumu, ko rada liekta līnija un ko radīt ir daudz grūtāk par universāli skaisto taisnleņķa kanonu. Pēc tam sekoja citi darbi – dzīvē un žurnālos, vēlāk blogos un zīnos, tīklos un stila bildēs. Zahas kurpes un rotas, intervijas, uzmanība, fani un noliedzēji.
RIP, lielā arhitektūras dāma! Mums tevis ļoti pietrūks.