Par viņa slaveno blogu ne mazāk svarīgas man šķiet viņa pirmās grāmatas: Praktiski normāls/Virtually Normal un Nenosakāmā mīla/Love Undetectable – par draudzību, seksu un izdzīvošanu.
Un Endrū Salivans stāsta par vienu no divām transcendentālās pieredzes reizēm savā dzīvē. Kā reiz vasarā gājis gar Čārlza upi Bostonā. Gājis viens un ļoti nomākts, drīz pēc ziņas, ka ir HIV pozitīvs. (90. gadu sākumā tas joprojām skaitījās gandrīz nāves spriedums un daudzviet pasaulē skaitās joprojām.) Un pēkšņi krastmalas koku lapās iešalcis vējš. Uz vienu mazu mirkli visi šie veģetācijas gabaliņi atdzīvojušies un vasaras saulē nozibinājuši savas sudrabainās apakšiņas. Un šis uzmanību mobilizējošais moments viņam šķitis tik brīnumains! Cik brīnumains patiesībā ir viss, ko mēs pieņemam par pašsaprotamu, un cik brīnumains patiesībā ir viss, ko mēs nesaprotam, – vējš lapotnē un gaisma. Un misters Salivans stāsta, kā tas viņu piepildījis ar cerību un pateicību, un Dieva klātbūtnes apziņu. Un man nav grūti viņa Dievu rakstīt ar lielo burtu, un es cienu viņa ticību tāpēc, ka redzu, uz cik lieliem un cēliem darbiem tā viņu ir pamudinājusi.
Ļoti patīk, kā raksta Stīvens Frajs. Tiem, kuri nezina, – viņš ir brits, aktieris un mediju personība, politikā kreiss, kā pats saka. Agrā jaunībā trīs mēnešus pat sēdējis cietumā par kredītkartes zādzību. Viņš ir aktīvs antiteists, bet pāri visam – globāla mēroga cilvēktiesību aktīvisma ikona. Par viņa lomām, autobiogrāfijām un ierunātajām audiogrāmatām ne mazāk svarīga man šķiet viņa dokumentālā filma Maniakāli depresīvo slepenā dzīve/The Secret Life of Manic Depressive – atklāti par bipolārismu.
Un Stīvens Frajs stāsta par kādu zīmīgu, ilustratīvu gadījumu savā dzīvē. Kā reiz vasarā gājis pār anonīmiem, klajiem laukiem Norfolkas grāfistē. Gājis viens un sevī ļoti iegrimis. (Pēc divām dienām viņam atkal būs jābūt daiļrunīgam un asprātīgam pārbāztā auditorijā Londonas centrā, bet tobrīd laukos viņam šķitis, ka viņš ir nekas.) Un pēkšņi vientuļa koka lapās iešalcis vējš. Uz vienu mazu mirkli visi šie veģetācijas gabaliņi atdzīvojušies un vasaras saulē nozibinājuši savas sudrabainās apakšiņas. Un šis uzmanību mobilizējošais moments viņam šķitis tik brīnumains! Jo, protams, kaut kas viņš ir, šīs brīnumainās evolūcijas rezultāts, piemēram, kurš spēj šo mirkli apzināties. Cik brīnumaini un dabas doti ir viņa izdzīvošanas instinkti, kas, situācijai acumiklīgi mainoties – vējš lapotnē vai gaisma –, tiek mobilizēti, liek trauksmē matiņiem uz skausta sacelties un ierosina milzumdaudz citu apzinātu un neapzinātu procesu. Un misters Frajs stāsta, ar kādu cerību un prieku, un pasaules izzināšanas entuziasmu tas viņu atkal ir piepildījis. Un es cienu viņu par visām viņa zināšanām un interesēm, tāpēc ka redzu, uz cik lieliem un cēliem darbiem tās viņu ir pamudinājušas.