Vieni saka: izvelkam no atvilktnes padsmitgadīgo Anda Sīļa projektu un, noslaukot putekļus, redzam – joprojām svaigs kā pavasara gurķīši, bet pretējā nometne no ogļu čupiņas pozīcijām sauc: nehumāns, cilvēce piecpadsmit gados ir attīstījusies tiktāl, ka šādas būves atgādina laikmetu, kad stilā bija uzplūdināt varonīgas HES un cirst automaģistrāles cauri vecpilsētai.
Dimanta bruņinieki saka: vieta rūpīgi izvēlēta daudzu citu vidū starptautiskā konsilijā, un joprojām nekas jēdzīgāks nav atrasts, bet ogļrači nospļaujas: bezcerīgi – aizsedz skatu uz Vecrīgu, šaurajā strēmelē tai trūkst vietas, un, ejot pa tiltiņu uz koncertzāli, kontrabasists ar instrumentu var ievelties ūdenī, kā tas tika minēts kādā senākā Rīgas domes sēdē.
Spīdīgie un pulētie atgādina, ka koncertzāle ir uzvarējusi starptautiskā konkursā un tās risinājumu ir atbalstījis UNESCO Pasaules mantojuma centra direktors Frančesko Bandarīns, kurš uzskata, ka "Rīgas vēsturiskais centrs iegūs jaunu, kvalitatīvu arhitektūru" (2007), savukārt pelnu cilvēki aicina "Latvijas valdību darīt visu iespējamo, lai ar Daugavas akvatorijā iedomāto, grūti izmantojamo lielizmēra būvi neatgriezeniski nedeformētu pasaules kultūras mantojuma vietas – Rīgas vēsturiskā centra – telpisko kvalitāti" (no Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas uzsaukuma, 2019).
Koncertzāles Daugavā idejas pretinieku argumentu saraksts ir garš un racionāls, piemēram, profesors Jānis Krastiņš savulaik ir paudis, ka evakuācijas gadījumā šaurais dambis ir bīstama vieta un skatītāju zālē ir nepieciešams tāds drošības aprīkojums, kādu lieto pasažieru kuģos un lidmašīnās. Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes Vēstnesī viņš piebilst, ka pirms katra koncerta būšot jānoklausās drošības līdzekļu lietošanas pamācība. No otras puses skatoties, pirms koncerta sākuma jebkurā gadījumā ir jānoklausās virkne ar instrukcijām – par to, ka jāizslēdz telefoni, ka nedrīkst ne filmēt, ne fotografēt –, un neko nemainītu tas, ja izskaņā vēl pateiktu, kur atrodas piepūšamie plosti un kā jālieto zem sēdvietas esošās vestes, ja nu jālec ūdenī.
Parasts civilais šajā apšaudē ir totāli samulsis, un tādi kā es skraida no vienas pozīcijas uz pretējo. Vienā brīdī tomēr ir jāizšķiras, un es izdarīju secinājumus: ir jāsaprot, ka pretstatā fabrikai vai slimnīcai, kur darbaļaudis atgūst spēju strādāt, koncertzāles koncepts pašos pamatos ir neracionāls. Ja normāli padomā, valsts gadiem maksā naudu orķestra uzturēšanai, par jaundarba radīšanu stipendiju saņem komponists, ir iztērēti baisi miljoni koncertzālei, un tas viss tikai tāpēc, lai uz stundiņu palaistu gaisā vibrācijas.
Iespējams, šīs vibrācijas dažkārt dziedēs, bet reizēm tieši otrādi – pastiprinās melanholiju un depresijas aizmetņus. Neviens mākslas darbs, kādam var pielīdzināt Anda Sīļa projektu, nevar būt racionāls, tāda nav ne Pētera baznīca, ne Rundāles pils, nekas no tā, kas redzams bilžu grāmatā Cilvēces pasakainie dārgumi. Varbūt ir racionālāk izkāpt no tramvaja un pēc divdesmit metriem ieiet ekonomiski pamatoti izveidotā kastē, bet es to nevēlos. Es ļoti ceru līdzīgi kā Venēcijā pēc koncerta iekāpt kuģītī, aizšūpoties pāri Daugavai, bet, ja nāk virsū melanholija, izvēlēties citu maršrutu un doties līdz Daugavas ietekai jūrā.
Dome
Irlielāmērāticams