Dejā nav pieaugušo

Cilvēki dejo vismaz līdz 100 gadiem, dejo pļavās, dušā, uz galdiem, Ovālajā kabinetā un uz skatuves. Vai dejošana var būt profesija uz mūžu? Deja nav darbs, deja ir dzīve. Tu kļuvi vecs tāpēc, ka pārstāji dejot. Daiļu sentenču par dejas spēku un demences risku mazināšanu netrūkst. Tomēr dejotājiem turpina jautāt: ko darīsi, kad beigsi dejot? Tu dejo, bet kas ir tava profesija? Lai būtu vieglāk, daļa kļūst par "dejotājiem un horeogrāfiem", par "dejas māksliniekiem" un "performeriem", pārējie pazūd no skatuves un kļūst par skolotājiem, horeogrāfiem un repetitoriem, cerot, ka viņu deju dejos citi. Vai bērni var nodejot pieaugušos?

Kāpēc aktieriem, gleznotājiem un komponistiem neprasa, ko viņi darīs, kad vairs nebūs tie, kas ir tagad? Visu mūžu viņi ir par pilnu ņemami profesionāļi, kuri turpina savā mākslā vēstīt par būtiskām lietām. Ar briedumu nāk citas dimensijas. Ar mums runā pieauguši cilvēki, runā par nopietnām lietām, par savas paaudzes tēmām. Dejā pieaugušie runā reti.

Par profesionāliem dejotājiem uzskata tikai jaunus cilvēkus – jau vecumā ap trīsdesmit jādomā, vai nav laiks aiziet, vēlāk vari iznākt pastaigāt pa skatuvi karaļa lomā, bet nu īpaši neviens neievēros. Tas vairāk attiecas uz baletu, taču pat pašdarbībā jaunieši ir tie īstie dejotāji, vēl drusku vidējie, bet uz vecīšiem jau skatās tikpat aizkustināti kā uz bērniem. Kāpēc ir grūti klausīties ikviena vecuma un ķermeņa dejā?

Ja nu kāds tomēr pretendē, ka ir profesionāls dejotājs arī pēc piecdesmit un vairāk, tad esi prātā jukusi balerīna vai ļoti īpašs izņēmums. Jebkurā gadījumā ķermeņi tiek redzēti kā "apvītuši". Iespēja izbēgt no līdzjūtības par to, ka neproti aiziet, ir, ja vairs nesauc sevi par dejotāju, bet aktieri, savukārt deju – par kustību. Kāpēc vecu aktieri var ņemt par pilnu, bet dejotāju nevar?

Reizēm šķiet, ka dejas vārds piedien tikai vienādiem, izstieptiem un gludiem ķermeņiem, kas izpilda fiziski grūtas kustības. Vai tāpēc, ka deja nav nekāda māksla, bet tikai izklaide? Vai drīzāk sports? Jādomā, ka XX gadsimta sākuma dejas reformatoru centieni pārliecināt, ka deja ir līdzvērtīga citām mākslām, vēl aizvien nav devuši rezultātus. Priekšstatos par "īstu deju" dominē galma mākslas idejas, kur galvenais ir pacelšanās pāri visam cilvēciskajam un dabiskajam. Princeses nekakā. Vai jūs varētu bez svīšanas?

Ir normāli gribēt un varēt dejot 100 gadu. Sportā ir tik daudz iespēju izbaudīt trikus, sacensības garu un poētisku spēku atdevi. Mākslā gribas vairāk par špagatu. Negribas, lai visi, kam beidzot ir par ko dejot, naudas trūkuma, dejas statusa vai citu iemeslu dēļ pazūd. Un atkal jāskatās uz tām pašām daudzsološajām jaunības idejām bez cerības uz turpinājumu. Man tiešām nemaz nav žēl, ka Barišņikovam vairs nav divdesmit.