Pie tam asprātīgā Elīna Kolāte dienasgrāmatu vietnē klab.lv sadaļā texti uzrakstīja par atlaišanas sāgu un, manuprāt, veiksmīgi izsmēja pašu struktūru, kurā rodas šādi raksti un šādas sīkumainas cīņas.
Bet tad es žurnāla Santa aprīļa numurā izlasīju redaktores Santas Ančas atbildes rakstu Jurģim Liepniekam. Pēc tā izlasīšanas nolēmu šo sleju veltīt īsam un konkrētam apgalvojumam – cilvēks – šajā gadījumā sieviete – nav objekts.
Es apzinos, ka Santas Ančas raksts ir ar nodomu uzmundrināt "neglītās" meitenes. Tomēr vairāki izteikumi diemžēl atgādina to pašu sievietes noniecinošo – kā objektus uztverošo – struktūru.
Sievietes uzdevums nav būt skaistai, slaidai, neglītai vai resnai.
Un tomēr – daudzu sieviešu apziņa, ka viņas neatbilst kaut kādām gaidām, nosaka to, ko viņas dara, ko ēd, neēd, kādā veidā cenšas būt seksīgas. Un tad šo gaidu (kuras rada tml. raksti) rezultātā izjūt tik lielu trauksmi, ka sapucējušās nespēj pat sava darba pūliņus izbaudīt.
Arī Santas Ančas rakstā minētais aktiera izteikums par sievietēm "uz kurām stāv vai nestāv" iederētos daiļliteratūrā kā kādu varoni raksturojošs, bet šai žurnāla galvenās redaktores rakstā tas iezīmē to teritoriju, kura ir ierādīta sievietēm. Protams, pati raksta autore ir paplašinājusi robežas un apliecinājusi, ka dzimumam nav nozīmes profesionālajā darbībā, tomēr, runājot par konkrēto rakstu, neveiksmīgās izteiksmes dēļ viņa šīs sievietēm atvēlētās robežas sašaurina.
Sievietes nav objekti. Sievietes nav paredzētas vīriešiem. Sievietes ir paredzētas pašas sev. Un pieaugušas sievietes pašas nosaka savas robežas.
Sieviete pati var izvēlēties, kādai būt, kā ģērbties un ar ko veidot attiecības. Sieviete var izvēlēties lasīt, krāsoties vai vingrot.
Un, kā Dienvidu plantāciju īpašniekiem, kuri sacīja – vergi taču ir mūsu ģimenes locekļi –, nebija izdevīgi mainīt savu skatījumu uz lomu sadalījumu viņu sabiedrībā, tā vīriešiem nav izdevīgi mainīt savu skatījumu uz sievietēm kā uz objektiem – iekārojamiem un vīriešu fantāzijas apmierinošiem objektiem. Bet mūsu pašu atbildība ir nestāties objekta pozā vai vismaz apzināties, ka mums ir izvēle "aiziet no saimnieka" un sākt patstāvīgu, līdzvērtīgu cilvēka dzīvi, ja mēs to vēlamies.
Ir jāapzinās, ka mūsu sabiedrībā milzums resursu tērē, lai realizētu kādas cilvēku daļas fantāzijas, un savu vajadzību pēc šo fantāziju realizēšanas pasniedz kā vispārēju dabas likumu.
Tāpat es ceru, ka – ja notiktu neticamais un pēc 50 gadiem žurnāli būtu pilni ar padomiem vīriešiem, kā kļūt līdzīgākiem, piemēram, Greja kungam*, un vīrieši baidītos novecot, nosirmot vai pieņemties svarā par pieciem kilogramiem, būtu cilvēki, kas par šo absurdu sāktu runāt un līdz ar to tuvinātu tā beigas.
Nedomāju, ka sievietēm būtu jāpārtrauc nēsāt augstpapēžu apavus vai lietot lūpu krāsu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka pašām sievietēm ir jāizlemj, kad un vai to darīt. Bez bailēm neatbilst priekšstatiem.
* Erotiskas lubenes galvenais varonis