Mākslas baudītāju vide Latvijā ir izslāpusi pēc slavenībām. Kaut gan ne tik bieži, kā gribētos, tomēr ievērojamu mākslinieku darbi Rīgā tiek izstādīti – šķiet, nu ir tā reize, kad pie Arsenāla vajadzētu veidoties rindām: izstādē Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts pārstāvēti autori, kurus droši var saukt par jaunākā laika klasiķiem, jo viņu iespaids uz mākslas procesiem Eiropā un globāli ir bijis milzīgs. Pat nomācošs – ne velti nākamo paaudžu vācieši izvēlas iet citus ceļus, lai nenokļūtu savu slaveno tautiešu ēnā, jo atdarināt viņu milzīgos formātus, grandiozo stilu, tāpat kā sasniegt līdzīgu karjeras vērienu, ir praktiski neiespējami.
Taču pieļauju, ka arī Arsenālā izstādīto gigantu atpazīstamība Latvijā nemaz nav tik spoža, kā mums – vēsturiskajiem vācu gara radiniekiem – pieklātos. Jo publikai patīk uzskatīt, ka pa īstam slaveni mākslinieki ir tikai tie, kuru uzvārdus tā jau zina, bet pārējie ir kaut kādi "un citi". Piemēram, pasakot, ka Rīgā vēl nekad vienā telpā nav izstādīti Gerharda Rihtera, Anselma Kīfera un Zigmāra Polkes darbi, var pieļaut uzreiz divas aplamības: pirmkārt, netieši norādīt, ka pārējie piecdesmit mākslinieku nav tik ievērojami, bet, piemēram, Georgs Bāzelics, Neo Rauhs un Andreass Gurskis taču ir! Savukārt uzskaitīt visus nozīmētu "pilināt uzvārdus" bez pārliecības, ka sarunas partnerim jelkādu priekšstatu vietā ir tumša bilde. Otrkārt, lai apgalvotu, ka kāds mākslinieks Rīgā nav izstādīts nekad, jābūt tiešām labām vēstures zināšanām, jo, piemēram, kustības Fluxus tēva Jozefa Boisa izstāde Rīgā ir notikusi turpat Arsenālā 2002. gadā, tiesa, izpelnoties vāju interesi pat no speciālistu puses.
Līdzīga reakcija – pārsvarā plecu raustīšana – pavadīja franču laikmetīgās mākslas izstādi Kramplauzis (Rīgas mākslas telpā pagājušā gada rudenī), lai gan tajā pārstāvētie autori var lepoties ar priekšzīmīgu karjeru un prestižiem apbalvojumiem. Nāk prātā ne viens vien kuriozs, kad Rīgas izstāžu zāļu vēsumā vai galeriju mierā bez īpašas publiskas rezonanses "rullējies" kāds Tērnera vai Dišāna balvas laureāta vai nozīmīgāko biennāļu aktuālo zvaigžņu videodarbs.
Šķiet, ka problēmas komunikācijā nosaka vismaz divi apstākļi: pirmkārt, normālam skatītājam ir grūti stādīties priekšā, cik pasaulē pavisam ir mākslinieku, otrkārt, salīdzinot ar Latvijas kolēģiem, par ievērojamiem uzskatāmi nevis simti, bet desmitiem tūkstošu. Tomēr galvenais nesaprašanās cēlonis, ko pavisam skaidri parāda arī vācu mākslas izstāde, ir atšķirīgs priekšstats, kāpēc mākslu ir vērts radīt un uz to skatīties: nebūt ne tāpēc, ka gleznas priecē acis vai ka mākslinieki ir slavenības. Arī cenas vien nav pietiekams arguments – interesanti, ka izstādes atklāšanas kuluāros apspriestākā tēma bija – cik gan tas viss maksā?! Paradoksāli, ka cenu rekordus un slavas virsotnes sasniegušie mākslinieki joprojām ir arī labākie piemēri, kā īpašā vizuālā veidā apzināties savu eksistenciāli un politiski bēdīgo stāvokli un mēģināt to kaut par kripatiņu labot.