Zeme stāv pretī debesīm, jo, vēl silta un pilna dzīvības, mēģina neatdot sakrāto un glabāto, kad gaiss – atpūsts no nezinkurienes – kļūst arvien aukstāks un mitrāks. Viņa elpo. Zeme. Un droši vien no šīs gleznas, kurā pazūd viss, kas bijis pazīstams, kad redzamas vien galotnes un kad sajūk, vai brauc kalnā vai lejā, kaut kur kaut kam radās doma par veļiem, kas šajā laikā klīst starp mežiem un kartupeļu laukiem. Varbūt viņi sildās uz asfalta kā lapsas un stirnas, kas to šķērso.
Ja ceļam izdilušas baltās vidusstrīpas vai pazuduši ceļa stabiņi, tumsā uz pelēkā asfalta grūti orientēties. Var jau braukt, bet ne tik ātri – jāpiebremzē un jātaustās. Var jau braukt, tikai izdzisušas norādes par ceļa malām un vidu. Kā atskaites punkti, un jāvadās pēc intuīcijas. Nedēļas laikā viņi pazuda divi. Ar divu gadu starpību. Pirms gada (jau gada!) trešdienas rītā oktobrī aizgāja Kroders, trīs gadi pagājuši kopš oktobra svētdienas, kad apstājās Lilijas Dzenes sirds. Skaidrs, ka tas kaut ko nozīmē tikai tiem, kas viņus zināja. Skaidrs, ka jebkurš ceļa stabiņam norautais atstarotājs attiecas visvairāk uz tiem, kuri pirms tam brauca pa šo ceļu. Tie arī tagad mēģina šos stabiņus spodrināt – atgādinot, turpinot viņu iesākto – nu tā, skan gan banāli, gan patētiski.
Protams, tos atstarotājus kāds kaut kad pielīmēs vietā, un varēs turpināt ceļu. Jo ceļi jau nezudīs. Grūtāk ar uzdrošināšanos – kurš pateiks – jums taisnība, tur tiešām ir ceļš. Lai rastos māksla, kas ļauj domāt un sapņot. Kas ļauj izprast cilvēka dvēseles kustības un ilgas. Kuru dēļ mums ļauts kļūt labākiem – varbūt caur vārdu plūdiem, kuros uzmanīgi jāieklausās vairākas stundas. Varbūt ar mūzikas skaņām, kurām jāļauj plūst caur ķermeni, lai tai atdotos. Oktobra sākums ir tāds starta mēnesis, kurā eksplodē mākslas iestādes, lai pēc vasaras ļautu cilvēkiem atkal satikties. Pašiem ar sevi. Un citiem. Mākslas telpā. Lai kāds pēc slejas vai intervijas publicēšanas varētu ieslīgt pseido vai filozofiskās pārdomās, izmantojot komentāru vietu kā tviterkontu. Lai kāds atkal varētu paņemties par to, cik un kas maksā un vai ir pareizi par to maksāt. Galu galā – vai tas kādam ir vajadzīgs. Un cik absolūti šī izrāde vai mākslas darbs atstāj pēdas pasaules kontekstā. Vai vismaz vienā cilvēkā...
Kad viena asara un viens smaids tomēr var kļūt par atstarotāju. Uzspīdināt pretī staru, ko pats esi radījis, jo tāda jau patiesībā atstarotāja daba. Atstarot gaismu. Varbūt daudz ietilpīgāks mākslas darba novērtējums ir kāda cilvēka apstāšanās ceļa vidū pēc tikko noskatītas izrādes, pēc jau prom aizbrauktiem kilometriem, lai grieztos atpakaļ. Jo negribas traukties prom, jo jāpasaka kas svarīgs, jo vajadzīgs tuvums, kurā iegrimt, lai apliecinātu savas sajūtas un saņemtu apstiprinājumu. Bezgalībai.