Lai cik nejauki tas izklausītos, Lindas Oltes un Arno Jundzes filma varbūt ir pat svarīgāka, ja ņemam vērā informācijas meklēšanas paradumu maiņu: izstādes uzstāda un novāc, grāmatas nonāk bibliotēkās, bet interesi par dižgaru dzīvi visvieglāk apmierināt, sameklējot dokumentālus kadrus tīmeklī. Tomēr par Rozentālu nebūs ne biogrāfiska seriāla, kādiem naudu nežēlo Krievijas televīzijas kanāli, ne uzticama populārzinātniska raidījuma.
Latviešu kino joprojām dzīvo vēlā modernisma fāzē, ko raksturo nevērība pret saturu un vājība uz smukām bildēm, un – ko tur slēpt – vēsturiskai aktierfilmai par savu gleznotāju numur viens Latvija vēl naudiņu nav iekrājusi. Tāpēc stundu ilgajā kino priekšnesumā septiņi populāri gleznotāji pielaiko ūsas, ko līdz šim pazinām kā prostatas veselības simbolu, un… jā, ko īsti viņi tur dara? Dainis Grūbe aizkadrā bez apstājas lasa pirmajā personā sarakstītu tekstu, par kura izcelsmi nav šaubu, – tā ir fikcija, ko Rozentāla vārdā sacerējis rakstnieks. Par avotiem filma klusē, taču vismaz daļu no tiem Arno Jundze atklājis jau agrāk Neatkarīgajā Rīta Avīzē publicētajā rakstā. Stilā pavīd arī šī paša izdevuma slejās ietrenētā patriotiskā kaisme. Pavisam īsi izsakās mākslinieki (Kristaps Zariņš jaunā Rozentāla lomā, apbrīnojot zīmola Amoralle kleitas: "Ar šito varētu iet pie Vējoņa!").
Nenoliedzot operatora Andra Priedīša prasmi noķert izteiksmīgas improvizācijas un režisores Lindas Oltes pārsteidzošo spēju tās montēt asociatīvās paralēlēs ar tekstu, var secināt, ka filmas vēstījums rādās esam gauži plāns: izņemot dažus divdomīgus mājienus, kuru pamatojums ir miglā tīts, filma atkārto galvenos Rozentāla dzīves faktus un vispārīgus stereotipus par mākslinieku dzīvi – viņi glezno kailas sievietes, ziniet! Kā jaunieguvumu varētu minēt tuvplānā filmētās freskas Rīgas Latviešu biedrības fasādē. Par plašāku izpēti vai mūsdienīgu interpretāciju nav ne runas – kā gan citādi, ja garumgarajos titros nav ne mākslas, ne vēstures konsultanta vārda. Autoru tandēma iepriekšējais veikums – hipsterizētie Rainis un Aspazija filmā Jānis. Elza. Mīlas grāmata – turpina šķīt atzinības laurus, tomēr viņu stāsta, tāpat kā visa dzejnieku jubilejas gada, pamatā bija kolosālais Roalda Dobrovenska romāns.
Arī Rozentāla gadījumā var priecāties, ka apnikušais klasiķis gāzts no pjedestāla, tikai kur un kad viņu tā esam redzējuši, ka paspējis apnikt? Latvijas Televīzijā noteikti ne, jo prātā nāk tikai viens raidījums ar speciālistu piedalīšanos, kuru, kā vienmēr, vadīja iecienītais dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels. Arī jaunā filma izskatās kā atjautīga izlīdzēšanās, jo televīzijā jau gadiem nav neviena, kurš spētu kompetenti spriest par vizuālās mākslas jautājumiem.