Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Dzīvo tagad, maksā vēlāk

Rīga svešinieka acīm. Tūristi šeit ierodas galvenokārt tādēļ, ka vēlas redzēt Austrumeiropu ar visu tai raksturīgo neaprēķināmību un gūt apstiprinājumu savām klišejām

Vispirms Rīga mani maldināja. Tuvojoties pilsētai no rietumiem, pa lidmašīnas iluminatoru visur redzams ūdens: pa kreisi – līcis, lejā – Babītes ezers, augšā – vesela ezeru virkne, vidū panorāmu sadala Daugava, mans skatiens uz īsu brīdi aizklīst tai līdzi iekšzemē. Rīga – Hanzas pilsēta, ostas pilsēta, celtņi un kanāli ar atzariem un pietekām, no augšas daudz kas atgādina Hamburgu. Taču pirmajā pastaigā izrādās, ka promenāde ir pieticīga, 11. novembra krastmala paredzēta automašīnām, nevis cilvēkiem, upi klāj zaigojošs ledus, pilsēta konsekventi būvēta prom no ūdens – nu tad jādodas atpakaļ, šaurajās ieliņās.

Skats caur ciešanu vārtiem

Kā Gētes institūta stipendiāts uzturos šeit vienu mēnesi, lai portretētu Rīgu laikrakstam Diena un Berlīnes laikrakstam Der Tagesspiegel, kurā strādāju. Aiz muguras atstājot Akmens tiltu, dodos taisni uz priekšu. Ceļu uz Rātslaukumu aizšķērso Okupācijas muzejs, ēka ir stūraina un traucējoša – it kā šis objekts speciāli būtu "gribējis", lai pirmais skats uz vecpilsētu paveras tikai caur pagājušā gadsimta ciešanu vārtiem.

Turpretī Melngalvju nams, kura celšanas gads – 1999. – nolasāms pārāk skaidri, atstāj Potjomkina sādžas fasādes iespaidu. Gribot negribot prātā nāk milzīgā Otrā pasaules kara laikā stipri cietusī un komunistu nojauktā Berlīnes pils pilsētas centrā, kas patlaban tiek atjaunota. Vai tiešām vēsturiskā apziņa vienmēr nozīmē vecā uzcelšanu no jauniem akmeņiem?

Manu skatu uz Rīgu neaizbarikādē vēsturiski šķēršļi, es šeit esmu pirmo reizi, bez aizspriedumiem, kā mēdz sacīt. Tā kā mana viesnīca atrodas vecpilsētā, es visbiežāk uzturos šajā pilsētas daļā, tieši blakus Pēterbaznīcas ķieģeļu mūriem. Pēterbaznīca man patīk labāk nekā Rīgas Doms, jo tā ir slaidāka un tiecas augšup, kamēr Doms šķiet smagnēji iegūlis ainavā. Varbūt Pēterbaznīca man vēl vairāk atgādina Ziemeļvāciju, kur vairākus gadus esmu dzīvojis.

Atkal visi vienādi

Katrai lielpilsētai ir noteikts diennakts laiks, kas to raksturo, kurā vislabāk izpaužas tās būtība. Vācijā tas ir vienkārši: Berlīne ir nakts pilsēta, visskaistāk ir tad, kad metropoles netīrais sniegs šķiet izkūstam no piedzērušos tūristu sajūsmas saucieniem. Hamburga ar savu leģendāro zivju tirgu un dzidro jūras gaisu ir rīta pilsēta, tīrajai Minhenei labi piestāv diena, un Ķelne tieši vakaros izstaro plūstošu siltumu.

Sākumā neesmu īsti drošs, kura diennakts stunda Rīgai piestāv vislabāk, tad izšķiros par labu vakaram. Rotājumi, kas pilsētas ielās joprojām rada Ziemassvētku noskaņu, Vecrīgas bāri, kas palēnām piepildās, un ielu laternu siltā gaisma, kas atspīd sniegā, – manās acīs Rīga visskaistākā ir vakaros.

Iespējams, tas arī tāpēc, ka vakaros redzami vietējie iedzīvotāji. Jo vēlāks kļūst Kaļķu ielā, jo vairāk tūristu stūrē uz bāru pusi. Rodas iespaids, ka šī iela domāta tikai ārzemju viesiem: angļiem un skandināviem, kas plītē līdz nemaņai, un amerikāņiem, kuri te rīko vecpuišu ballītes. Jo kāpēc gan Rīgai būtu vajadzīgs T.G.I. Friday’s restorāns, kurā burgers un dzēriens maksā 12 latu un viesmīļi spiesti ieturēt tik alternatīvu un individuālu stilu, ka jau atkal visi izskatās vienādi?

Austrumi, kas vēlas būt Rietumi

To, cik ļoti tūristi ilgojas nevis pēc labi pazīstamā, bet gan pēc šīs īpašās, noplukušās austrumu spozmes, pierāda arvien apjūsmotie un ar sīknaudu atalgotie četri puiši vecmodīgos tērpos, kurus bieži redzu līksmi muzicējam Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī iepretim striptīza bāram. Latviju un daudzas citas Austrumeiropas valstis vieno savāds paradokss – tās vēlas būt pēc iespējas rietumnieciskākas un modernākas un uzņemt daudz viesu no Rietumiem, kuriem parādīt savu moderno rietumnieciskumu. Taču tūristi šeit ierodas galvenokārt tādēļ, ka vēlas redzēt Austrumeiropu ar visu tai raksturīgo neaprēķināmību un gūt apstiprinājumu savām klišejām.

Februārī mani divreiz apciemoja draugi no Vācijas, un abas reizes viņus pirmām kārtām fascinēja Centrāltirgus. Ne tikai seno dirižabļu angāru arhitektūra, bet arī tirgū valdošā rosība, enerģiskie pārdevēji, kas interesējas par pilsētas viesiem. Tieši šis Centrāltirgum piemītošais austrumeiropeiskums.

Viesi krīzei netic

Es soļoju pa pilsētu un tomēr nespēju beigt salīdzināt. Rīga atstāj mierīgākas, drošākas pilsētas iespaidu, te gaisā jūtama ievērojami mazāka agresivitātes deva nekā Vācijas vai Francijas lielpilsētās. Salīdzinot ar Berlīni, vakaros īpaši uzkrītoši ir tas, ka bāros nedrīkst smēķēt un, smēķējot ārpus bāriem, nedrīkst dzert. Visur izvietotas novērošanas kameras, lai nevienam neienāktu prātā pārkāpt šos stingros likumus. Pie krodziņu letēm pat no šņabja glāzītēm bieži tiek dzerti jaukti dzērieni, nevis četrdesmitgrādīgs alkohols. Man šķiet zīmīgi, ka tradicionālais Rīgas melnais balzams visbiežāk tiek jaukts ar bezalkoholiskiem dzērieniem, nevis dzerts tīrā veidā. Prozit!

Pat pērkot vienu alu, rīdzinieki maksā ar kredītkarti, laikam uzticēšanās bārmeņiem ir liela. Tāpat kā vispār uzkrītoša ir biežā norēķināšanās ar bezskaidru naudu. No vienas puses, tas ir moderni, taču tas arī sagroza priekšstatu par reālajām izmaksām, jo tiesības iegādāties preci dod nevis taustāma materiāla pasniegšana, bet gan pirmajā mirklī šķietami fiktīvs process. Neviļus prātā nāk reklāmas sauklis Live now, pay later – Dzīvo tagad, maksā vēlāk –, kas, kā man stāstīts, bijis populārs arī Latvijā un daudziem kļuvis par dzīves filozofiju, – dzīve uz krīta, viens no ekonomiskās krīzes iemesliem. Tam, ka te valda krīze, Rīgas viesi, starp citu, notic reti, kā nekā ik brīdi garām aiztraucas kāds labs BMW, Mercedes vai Audi Quattro TT.

Vēlreiz prozit!

Mans iecienītākais pārvietošanās līdzeklis Rīgā ir manas kājas. Es eju caur Maskavas priekšpilsētu, un man rodas cieša pārliecība, ka tās sliktais imidžs balstīts galvenokārt tajā, ka tās nosaukumā minēta Krievijas galvaspilsēta. Upes viņā pusē eju virzienā uz Stradiņa universitāti. Gar Daugavu eju uz ostas pusi cerībā atrast īstu promenādi un pie Eksporta ielas pretī pasažieru ostai, kur piestāj prāmji, atrodu noplukušu alternatīvo centru. Ēkā, uz kuras rakstīts "Latvijas Naivās mākslas muzejs", tagad atrodas apģērbu bode, un turpat blakus lepni slienas liels alus un vīna vairumtirdzniecības veikals. Netālu sēž zemledus makšķernieki. Kad viņus uzrunāju, viņi izsaka savu necitējamo viedokli par Latvijas politiķiem un piedāvā man iedzert. Vēlreiz prozit!

Rīgā patīkams ir pilsētas veselums. Tā nesadalās šikā vecpilsētā un nošņurkušās nomalēs, bet atstāj homogēnu un – vārda labākajā nozīmē – pilsonisku iespaidu. Varbūt tāpēc, ka te gandrīz nav platu ielu un milzīgu maģistrāļu, kas nodalītu veselus dzīvojamos rajonus. Es turpinu iet un, ja ir par tālu, iekāpju autobusā, kurā var moderni norēķināties ar e-talonu un braukt garām brūkošiem, veciem koka namiem. Salīdzinot ar Berlīni, šeit man pietrūkst plašu parku un heterotopiju, šo neparasto vietu, kas ietver īpašo un atgrūž ierasto. Dažkārt liekas, ka vairāk gaisa pilsētai nāktu par labu. Varbūt vairāk jūras gaisa, ko ieelpot, staigājot pa jaunu promenādi gar Daugavu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja