Pīlādžu brendijs
Pīlādžu destilāts, ko šajā reģionā pazīst ar franču vārdu alisier, mūsdienās ir ļoti iecienīts brendijs.
Savvaļas pīlādžu šķirnēm rudeņos nogatavojas ogu čemuri, kas ir tik rūgti, ka jāsagaida pirmās salnas, lai šīs ogas izmantotu. Tikai dabūjušas salu, tās garšā kļūst maigākas. Mūsdienās gan šo pašu efektu var panākt, uz laiku ieliekot pīlādžu ogas saldētavā. Arī tā tās zaudē rūgtumu, taču aromāti maksimāli saglabājas.
Savvaļas pīlādžiem ražas apjomi nav lieli, ogas ir ļoti sausas, tajās ir maz cukura, toties daudz dabiskā konservanta – sorbīnskābes.
Gatavojot pīlādžus destilācijai, to misa jāatšķaida ar ūdeni, savukārt fermentācijas procesu ierosina ar raugu tīrkultūru.
Taču Štīrijas (Austrija) destilētājus šis darbs nebiedē, viņi jūsmo par pīlādžu destilāta īpatnējo buķeti un piesātinātajiem marcipāna aromātiem. Papildus vēl jārēķinās ar ilgu izturēšanu ozolkoka mucās, jo pīlādžu destilāta savdabīgie, sīvie aromāti tikai pēc vairāku gadu nogatavināšanas spēj veidot sarežģītu brendiju. Pēc ilga un pacietīga darba tiek iegūts brendijs ar rūgto mandeļu, lakricas saknes, muskata, banānu un anīsa notīm.
Līdzīgi tiek vērtēts arī miecvielu pīlādža jeb bereka ogu brendijs. Destilātiem no šī pīlādžu veida piemīt bumbieru aromāts. Tie ir vieni no dārgākajiem pīlādžu brendijiem, jo to ogas ir ļoti reti pieejamas.
Dažiem pīlādžu brendijiem ir rozīņu, brūnā kēksa un saldu augļu aromāti.
Genciānas destilāts
Garā, dzelteniem ziediem ziedošā genciāna, kas aug Alpu kalnu nogāzēs, veido cieti saturošas saknes, viena sakne var būt pat līdz sešiem kilogramiem smaga. Alpu reģionā tās destilē jau gadsimtiem ilgi, lai iegūtu dziedniecisku brendiju. Austrijā saskaņā ar vēstures liecībām genciāna destilēta jau ap 1800. gadu.
Genciāna ne visiem patīk – tās ārkārtīgi aromātiskais destilāts ar rūgteni zemjaino smaržu patīkami iedarbojas uz kuņģi. Tomēr destilāta aromāts un garša ir ļoti savdabīga. Aromātus rada ēteriskās eļļas, sveķi, alkaloīdi, rūgtvielas un pektīns.
Aizsargājams augs
Dzeltenā genciāna (Gentiana lutea) ir aizsargājams, daudzgadīgs augs – tā var izaugt līdz 140 cm augstumā. Der zināt, ka šai genciānai nav nekāda sakara ar vārdamāsu – zilo genciānu, neskatoties uz dažkārt maldinošajiem uzrakstiem uz pudeļu etiķetēm.
Laikā, kad genciāna nezied, to var sajaukt ar balto čemeriņu – vienu no bīstamākajiem indīgajiem augiem Eiropā, kas arī aug turpat, plašajās Alpu pļavās. Viens grams čemeriņa saknes var būt cilvēkam nāvējošs, savukārt viens grams dzeltenās genciānas saknes tikai piešķirs rūgtu garšu 10 litriem ūdens.
Taču rūgtvielas, kas ir pašā genciānas saknē, destilātā nonāk ļoti maz
Sarežģīts destilāts
Genciānas apstrāde, sagatavojot to destilēšanai, ir ļoti darbietilpīga. Parasti ražotāji genciānas saknes vispirms mēdz izkaltēt, apstrādāt un tikai tad destilēt. Taču daži ražotāji lepojas ar to, ka misu gatavo no svaigas genciānas saknes. Lai pagatavotu vienu pudeli genciānas brendija, nepieciešami apmēram 12 kilogrami genciānas saknes.
Pat tad, ja izdodas dabūt ļoti viendabīgu misu, rūgšana ilgst divus līdz trīs mēnešus. Lai gan svaigās saknes satur daudz cukura (pat līdz 13 procentiem), tas ir tādā ķīmiskā veidā (trisaharīda gencianoze), kas rauga enzīmiem vispirms jāsašķeļ glikozē un fruktozē, lai varētu notikt fermentācija.
Pēc destilācijas genciānai vajadzīgi vēl vismaz divi gadi, lai rastos tai vajadzīgais slīpējums. Turklāt tiek ierobežots arī pašas genciānas saknes destilēšanai pieļaujamais daudzums, lai pasargātu šo aizsargājamo augu no iznīkšanas.
Austrijā genciānu mēdz ievest no Itālijas un Austrumeiropas.
Vēl tiek ražots arī Bavārijas genciānas destilāts. Taču saskaņā ar ES direktīvām to drīkst izgatavot vienīgi no Bavārijas Alpos augušas dzeltenās genciānas saknēm.