Četri ābolu tipi
Neatkarīgi no tā, vai sidrs tiks dzerts vai destilēts, to vienmēr gatavo no dažādu šķirņu āboliem, lai ābolu īpašības cita citu papildinātu.
Visas sidram domātās šķirnes iedala četrās grupās.
Sidra bāzi veido saldskābie āboli (‘Bedan’, ‘Benet Rouge’, ‘Bisquet’ un citas šķirnes), kuru augļiem ir izteikta salduma un tanīnu mijiedarbība.
Sidra struktūru stiprina sīvie āboli, kuru augļiem ir izteikti daudz tanīnu (šķirnes ‘Domaine’, ‘Frequin Rouge’ un citas).
Savukārt skābo ābolu augstais skābes līmenis piešķir sidram papildu svaigumu un paildzina tā uzglabāšanas laiku (šķirnes ‘Rambault’, ‘Rene Martin’).
Saldajos ābolos veidojas vairāk cukura, tie ir ļoti aromātiski un palielina alkohola saturu dzērienā (šķirnes ‘Germaine’, ‘Rouge Duret’).
Tradicionālās ābeles
Tradicionālā ābeles forma sidra āboliem ir koki ar gariem stumbriem, kas aug izklaidus – aptuveni 70–150 ābeles uz vienu hektāru. Zemākie apakšējie zari atrodas 2–2,5 metrus virs zemes, zem tiem var ērti ganīties govis. Stumbrus no lopiem pasargā režģis. Normandijā šāda veida lauksaimniecība, kad piensaimniecība un augļkopība iet roku rokā, vēsturiski bija ļoti raksturīga.
Lai gan Francijas valsts gadu desmitiem bija veicinājusi ābolu audzēšanu alkohola darīšanai, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados situācija mainījās. Piensaimniecība ņēma virsroku – zemniekiem pat tika maksātas prēmijas par ābeļu celmu laušanu.
Mūsdienu ābeles
Taču vēl pēc 30 gadiem – 80. gados – no jauna parādījās interese par sidru un kalvadosu. Radās ābolu deficīts.
Lai šo robu strauji aizpildītu, kā modernākā tika propagandēta zemo ābeļu audzēšana. Uz vienu hektāru varēja stādīt 400–650 maza auguma ābeles ar zemiem zariem. To apkope un ražas novākšana notika mehāniski. Šīs ābeles jau pēc septiņiem gadiem bija sasniegušas ražīguma pilnbriedu. Salīdzinājumam – vēsturiskajām ābelēm ar garajiem stumbriem ražas pilnbrieds pienāca tikai pēc 15 gadiem. Arī ražība zemajām ābelēm bija lielāka (30 tonnas/ha), kamēr tradicionālajām ābelēm tikai 20 t/ ha.
Tomēr ātra augšana un liels ražīgums samazina ābolu kvalitāti. Tāpēc respektablākie kalvadosa ražotāji, ja vien iespējams, joprojām dod priekšroku tradicionālajām reģiona ābelēm, tā iegūstot sarežģītāku un aromātiskāku destilātu.
Kad novāc, kā sagatavo
Āboli sidra un kalvadosa iegūšanai atšķiras ne tikai pēc četriem iepriekšminētajiem garšas iedalījumiem, bet arī pēc nogatavošanās laika.
Normandieši nelieto dzidro vasaras ābolu šķirnes. Viņi savu uzmanību velta šķirnēm, kas gatavību sasniedz oktobrī, novembrī, kā arī decembrī un janvārī. Daudzi ābolu audzētāji sagaida, kad āboli kļūst tik gatavi, ka paši krīt no koka, jo tad tie ir sasnieguši vispilnīgāko garšu. Tāpēc nereti visi augļi netiek savākti uzreiz, bet tiek vākti ar dažu dienu intervālu.
Citi augļkopji kritušos ābolus lasa divas reizes un tad kokā palikušos notrauc ar kārtīm vai purinot koku.
Pēc tam augļi turpina dažas nedēļas nogatavoties lielās, labi ventilētās koka kastēs.
Vecajās Normandijas saimniecībās ābolus joprojām mēdz izbērt uz māju bēniņu grīdas virs cidrerie – sidra darītavas.
Pēc tam nogatavinātie āboli tiek noskaloti ar ūdens strūklu baseinā, no kura tie ar skrūves tipa transportieri nonāk maltuvē.
Sasmalcinātā masa krīt uz slīdošas lentes preses vai pneimatiskās preses, vai arī to sapresē tradicionālā auduma plauktu presē tā, lai sula – sidra pamatsastāvdaļa – aizplūstu sīkās urdziņās.
Visi sidri nav vienādi, jo atšķiras ābolu šķirņu kombinācijas, ko nosaka paredzamais sidra veids. Patēriņam domāto sidru pilda pudelēs, vēl pirms beigusies sulas raudzēšana – ar daļu tajā atlikušā cukura un pievienotu speciālo raugu, kas gatavajam sidram piešķir dzirkstošo raksturu.
Nereti viena sidra darīšanā izmanto 30–40 ābolu šķirnes, kā arī bumbieru šķirnes, ja noteikumi atļauj tās pievienot.
Nākamajā reizē stāstu turpināšu par to, kā tiek gatavots destilēšanai domātais sidrs.