Tā rodas labi draugi

Seniore, kura nekaunas rītu sākt, uzvelkot rokās cimdiņus, paņemot atkritumu maisu un uzlasot skaistajā piejūras mežā tur atstātās drazas. Māra ar lepnumu izrāda bērnu un mazbērnu sagādātos dzimšanas dienas pārsteigumus, ir laimīga, ka viņai draudzīga ģimene, un domā, ko vēl šajā vecumā varētu padarīt. Nav viņas dabā dzīvot rāmu, pedantisku dzīvi.Ar lukturīti zem segasMāra Švāģere dzimusi Jelgavā. "Kad mamma 1944.gadā ar mani iznāca no dzemdību nama, rokās vairs bija palikušas tikai mājas atslēgas - māja bija sabombardēta. No Jelgavas pārcēlāmies uz Kandavu. Tēvs sāka strādāt Stendes dzelzceļa stacijā, un tad pārvācāmies uz Stendi," stāsta Māra. Stende viņai bērnībā saistījusies ar sniegu. "Tas vienmēr bija melns vai pelēks, tomēr tur bija ļoti jauki - bērnībā spēlējām kariņus, futeni, volejbolu. Tagad, mūsu laikā, jaunajiem vairs tā nav. Nesaku, ka manā jaunībā zāle bija zaļāka, mums nebija tehnoloģiju, tāpēc paši visu izdomājām."Māra sākusi mācīties Stendes septiņgadīgajā skolā. "Man bija lieliski skolotāji, atceros, mamma mani aizveda uz skolu un tā arī teica - šo bērnu nevar iemācīt lasīt. Biju ar mieru pat kartupeļus mizot, tikai ne mācīties. Un vēl lācis uz auss bija uzkāpis. Bet pirmā skolotāja ar dziedāšanu man iedziedāja visu to, kas citiem nāca viegli un ātri. Jaunajā gadā es jau lasīju Dekameronu, protams, nesaprazdama neko," smej Māra. Vēlāk kļuvusi par tik aizrautīgu lasītāju, ka pat mamma bārusies, lai nelasa ar lukturīti zem segas.Tālāk Māra nokļuvusi Talsu vidusskolas dārzkopības klasē. "Sapratu, ka nemūžam to negribu, - gājām stādīt ābeles pa dubļiem, lietiem un vējiem. Pēc pusgada aizgāju uz Kandavas vidusskolu, bet, man par lielām šausmām, arī tur 10.klasē pārgāja uz lauksaimniecību, man vairs nebija kur sprukt." Māra smej, ka vēl no tiem laikiem atceroties - gurķis ir jāstāda mēslu kupicā. Taču kolhoza dzīvi apzinājusies kā pilnīgi nepieņemamu, ar dažām asprātīgām viltībām pielikusi šai "karjerai" punktu un iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Pēc augstskolas beigšanas sākusi strādāt par metodiķi Ventspils bērnudārzos, bet visilgāk - 25 gadus - nostrādājusi par Kandavas sovhoztehnikuma bērnudārza vadītāju. Ar ģimeni dzīvojuši netālu no Sabiles, lauku mājās Odiņos, līdz dzīves draugs aizgājis viņsaulē. Bija pienācis laiks kaut ko mainīt dzīvē, lai arī kādreiz šķitis, ka no Odiņiem Māra nekad neies prom.Šeit ir dzīvība"Engurē dzīvo meitas vīra radi. Lūkojām dzīves vietu arī citur, bet man ļoti patika ozoli, kas aug pie šīs mājas. Gribēju ozolus!" saka Māra. Engurniece viņa ir jau 14 gadu: "Nenožēloju nevienu brīdi! Šeit ir dzīvība, un te jūtos kā zivs ūdenī. Ar visu esmu apmierināta, arī ar saviem daudzajiem gadiem."Engurē Māra uzaicināta strādāt bērnudārzā par saimniecības pārzini. Pastrādājusi arī bērnudārza grupiņā, tomēr sajutusi, ka pat mazākajiem bērniem pieaugušie vairs nav autoritātes: "Sapratu, ka man vairs nepatīk rāpot pa zemi vai krist, kad uz mani šauj. Ir laiks iet prom."Ko darīt tālāk? "Esmu avantūriste. Prātoju, cik ļoti man gribas tikt uz Ameriku! Un vienā jaukā dienā man atnāk piedāvājums Amerikā palīdzēt kādai ģimenei. O.K.! Taču bija jāiet pēc vīzas. Vēstniecībā mani tā tirdīja - par iemesliem, kāpēc tur gribu braukt -, kā es uzsprāgu, atcirtu: "Domājat, ka tā Amerika ir kāda paradīze zemes virsū?!" Tā es netiku uz Ameriku. Bet es nokļuvu Anglijā - aizbraucu pie paziņām, mans pienākums bija bērniņu vadāt uz skolu. Biju priecīga, ka nenokļuvu Amerikā," atzīstas Māra. Ar darbu Anglijā viņa bijusi apmierināta, taču... "Pēc četriem mēnešiem sapratu, cik ļoti gribu mājās. Es nevarēju ilgāk, burtiski skaitīju dienas, kad tikšu uz mājām. Tagad saprotu to teicienu, ka vecus kokus nevar pārstādīt."Nenolaist rumpiEngures Pensionāru padomē Māra Švāģere ievēlēta drīz pēc atgriešanās no Anglijas. "Tad arī sāku griezt to asti riņķī. Man patika! Mani ievēlēja par priekšsēdētāju, un tagad esmu tā, kura to visu kustina. Man ir laba komanda - mēs braucam ekskursijās, uz operu, rīkojam balles, nūjojam, dejojam līnijdejas un Eiropas dejas - tās gan mums tādas pašerpas. Apmēram no 600 Engures senioriem esam kādi 50 aktīvākie. Jā, tas ir maz un kļūst tikai sliktāk - tie vecie ir grūti iekustināmi. Žēlojas - ir karsts, sāp kauli... Vai tad man nesāp?" tā Māra.Drīz vien viņa sākusi prātot, kā senioru aktivitātēs iesaistīt jauno paaudzi. "Gribēju paveikt kaut ko, kas der visiem. Mūsu pirmais projekts bija ģimeņu svētki Engurē. Sagaidījām lielu atbalstu no puķu audzētājiem, veikaliem, un svētkos sanāca kopā veselas 17 ģimeņu, tas bija kas nepieredzēts!" Nākamais projekts jau bijis Paaudžu ligzda - tajā iesaistīties Māra aicinājusi mazbērnus un viņu draugus. Tad viņa realizējusi projektu jaunajām māmiņām, kurām organizējusi lekcijas, nodarbības. Viņa atzīst - cilvēki atsaucas labiem darbiem, tāpēc ir vērts turpināt darboties. "Tā rodas draugi un draugu draugi," secina Māra, "un par kaitēm runājot - jā, katram reiz pienāk tādi sabrukšanas brīži, bet dažkārt visu pārvarēt var ar humoru, dažkārt ar nepadošanos."Viņa neslēpj - pirms kāda laika kaut kas noticis ar muguru. Bijis tā, ka pat nūjot vairs nav varējusi. "Un tad es rāpos uz riteņa. Parastajam ritenim gan nevarēju pāri rāmim pārcelt kāju, un znotiņš Vācijā nopirka šo - tam rāmja izliekums zems. Un tagad jūtos labi - tos 10 kilometru katru dienu braucu ar prieku. Man vienmēr galvenais moto bijis - tikai nenolaist rumpi. Es turos pie šīs devīzes."