Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 23. aprīlis
Jurģis, Juris, Georgs
Mudīte Paegle pazīst bezspēcības sajūtu, kad bērnam slikti, bet palīdzēt nevar. Viņa vada biedrību Sūrābele bērniem ar invaliditāti

Mērķus savai dzīvei var atrast vienmēr

"Pats svarīgākais cilvēkam ir tas, kas viņa galvā, – lai prot atrast mērķus dzīvei arī tad, kad jau ir aizgājis pensijā," uzskata Mudīte Paegle, ilggadējā Latvijas Radio žurnāliste, tagad Latvijas Radio Arodbiedrības priekšsēdētāja un jau vairāk nekā 20 gadu nevalstiskās organizācijas Sūrābele – biedrības bērniem ar invaliditāti un hroniskām slimībām – vadītāja.

Nedarīsi, nekā arī nebūs

Ar Mudīti Paegli iepazinos aizvadītajā vasarā Abragciemā, kad viņa organizēja nometni Sūrābele bērniem ar invaliditāti. Tās bija burvīgas piecas dienas pašā vasaras nogalē pašā jūras krastā. Ar smieklīgiem notikumiem, aizraujošām nodarbībām, bērnu čalu, smieklu un nerātnību piepildītas. Brīvākos brīžos mēs gājām sēnēs un mellenēs, nodarbībās ar bērniem no čiekuriem veidojām gulbīšus un par īstu gulbju "ganāmpulkiem" priecājāmies jūras zilpelēki rozā saulrietos. Apbrīnoju Mudītes prasmes komunikācijā ar bērniem, kuru veselību iedragājušas ļoti smagu slimību diagnozes. Tāpat kā šo bērnu vecākus, kuri savas vieglās dienas nolikuši par labu savu rūpju bērnu ikdienas vajadzībām.

Mudīte Paegle atceras Sūrābeles dibināšanas pirmsākumus 1997. gadā: "Toreiz mēs, Rīgas Kurzemes rajona bērnu invalīdu vecāki, vispirms bijām Latvijas asociācijas Rūpju bērns sastāvā. Sākumā darbojāmies stihiski, bet sapratām, ka gribam paši ko veidot, rakstīt projektus, kļūt par sabiedriskā labuma organizāciju un mums jāmainās, jāreģistrējas kā patstāvīgai organizācijai – tā izveidojām Sūrābeli. Vēlāk nolēmām darbības rāmjus paplašināt un kļuvām par hroniski slimo bērnu draugu biedrību, kurā varēja iestāties ne tikai šo bērnu vecāki, bet arī tie, kas viņus atbalsta, biedrībā iekļāvām arī maznodrošinātās ģimenes."

Ja nedarīsi, nekā arī nebūs – to Mudīte sarunas laikā uzsver vairākkārt, viņa saka tā: "Valsts neatnāks pie konkrētiem cilvēkiem, vienīgais – ar pabalstiem, pensijām, tāpēc pašiem vien jādomā, kā sasniegt savējos, kā atbalstīt konkrētas ģimenes." Mudīte atceras kolēģi biedrībā, kuras dēlam tolaik bijis 16 gadu. "Kā es to agrāk nezināju," apzinot biedrībā sniegtās iespējas, teikusi šī puiša mamma. "Tagad Andrejam ir pāri 30 gadiem, un mēs joprojām esam draugi, interesējamies, ko kurš dara, saikni neesam sarāvuši. Bērni izaug, vienam veselības ziņā kļūst labāk, citi iegūst pieaugušā ar invaliditāti statusu, vēl par citiem vecāki rūpēsies līdz sirmam vecumam, bet mēs nevienu neatstumjam, biedrībā nav tādu robežu – tikai bērniem līdz 18 gadu vecumam," stāsta Sūrābeles vadītāja, viņa ir pārliecinājusies: "Šādām ģimenēm ir vajadzīgs arī citu vecāku ar līdzīgu pieredzi atbalsts, saprast, ka viņi nav vienīgie, kurus liktenis tā sitis."


Laiki, kad "pienākas", pagājuši

Reizēm Sūrābelē sniegtais atbalsts ir arī praktisks. Savulaik biedrība no Rīgas domes pamazām izpirkusi garāžu – tā ir vieta, kur tiek glabāta humānā palīdzība.

Biedrība sadarbojas ar Latvijas Sarkano Krustu, Bērnu fondu. "Gluži praktiski varam kaut ko no materiālām vērtībām iedot, kad kādai ģimenei nepieciešams, piemēram, skolai vajadzīgo pirms 1. septembra. Bet tas nav galvenais. Cik varam, rakstām projektus. Pērn bijām ekskursijā Šauļos, apmeklējām Kaķu muzeju, bijām Šokolādes muzejā. Tā bija jauka kopā pavadīšanas diena, tas nekas, ka ikreiz, kāpjot autobusā, bija jādezinficē rokas, jāmēra temperatūra, jālieto cimdi un maskas. Visi to pieņēma – jārēķinās, ka šis ir tāds laiks," saka Mudīte.

Savulaik biedrība organizēja sadraudzības pasākumus ar gaidām un skautiem Gulbēres muižā, braukuši uz cilvēku ar invaliditāti sporta spēlēm Alūksnes pusē un Grobiņā. Tad uzrakstījuši projektu karalienes Julianas fondam Nīderlandē – tā aizsākās nometņu laiks, ko sākotnēji pavadīja Cēsīs, Cīrulīšos. Tā bijusi laba skola, kā rakstīt projektu, kā atskaitīties. Vēlāk atbalsts nācis no a/s Latvijas finieris, bet 2008. gadā pirmoreiz noorganizējuši nometni šī uzņēmuma kempingā Abragciemā. Krīzes gadi šo sadarbību uz laiku pārtraukuši, bet tā atsākusies 2012. gadā, kopš tā laika nometnes Abragciemā notiek ik gadu.

Mudīte: "Šogad jau piekto reizi pieteicāmies Latvijas valsts mežu finansētam un Ziedot.lv atbalstītam projektu konkursam – gaidīsim izvērtēšanas rezultātus. Vēl jāraksta projekts Rīgas domes konkursam, tur gan finansējums nosedz mazu daļu no izmaksām. Piedalāmies ar līdzmaksājumu, un es uzskatu: ja kaut ko iedod pilnīgi par brīvu, tad cilvēks to nenovērtē. Cilvēkam jājūt, ka viņš pats arī to grib un iesaistās, un tie laiki, kad "man tikai pienākas" ir pagājuši."

Katra nometne ar kaut ko atšķiras, taču tās visas ir ģimeņu nometnes, kur bērns ar invaliditāti piedalās gan viens pats, gan kopā ar vienu no vecākiem, ja diagnoze ir smagāka. Audzinātāji raugās, kā var tikt galā ar bērniem, jo nometnēs nav profesionālu sociālo darbinieku. "Esam tādi paši vecāki, tikai katrs varbūt citā laikā ir saskāries ar bērna problēmu un citādi ar to cīnījies. Nometne ir arī vecākiem atslodze, kur nav jādomā par bērna ēdināšanu četrreiz dienā. Bērns iesaistās nodarbībās ar citiem bērniem, un arī viņam ir atslodze no ierastās ikdienas, viņš var ko jaunu iemācīties. Citkārt ejam mežā, un mežu speciālists pastāsta, kas izaug mežā no katras sēkliņas, – gan izklaide, gan izziņas process. Tā ir socializēšanās, mācīšanās pašam būt ar sevi un pieņemt lēmumus, lai kāds tu esi – citādāks, ar mazākām spējām un iespējām, bet tāds pats cilvēks. Ar gadiem biedrībā izveidojies kodols, brīvprātīgie, kas dara, organizē un palīdz. Viņi ir stabils atbalsts. Viens nav karotājs. Arī mana ģimene šajā darbā mani vienmēr ir atbalstījusi: savulaik – vīrs, tagad arī dēli."

Nometne visiem ir kā enerģijas lādiņš. Mudīte zina, cik ļoti šādas sajūtas nepieciešamas ģimenēs, kurās aug bērns ar invaliditāti. Viņas pašas dēlam deviņu ar pusi gadu vecumā pēc izslimotas gripas radās nopietnas veselības problēmas, kas noveda līdz invaliditātei: "Tas bija ļoti smags laiks. Esmu gājusi cauri tai bezspēcības sajūtai, kad bērnam ir slikti, bet palīdzēt nevaru, esmu gājusi pie neskaitāmiem speciālistiem, cīnījusies, un – paldies Dievam! – tas man aiz muguras. Dēlam palika 16 gadi, viņš pateica, ka ne uz vienām pārbaudēm vairs neies. Un es neuzstāju. Man pats galvenais bija, ka viņam ir labi, un dieviņš pažēloja. Bet visiem jau tā nepaveicas."


Jātur līdzi gudrīšiem

Mudīte nāk no Līgatnes puses, Lielstraupes pagasta Gaujas otrā pusē. Mācījusies Līgatnes vidusskolā un ir pateicīga saviem latviešu valodas, fizikas, matemātikas skolotājiem. Bijusi otra labākā matemātiķe klasē. Izvēli doties tālāk uz Rīgas Elektromehānisko tehnikumu apgūt pusvadītāju iekārtu ražošanas specialitāti iespaidojis pirmais labākais matemātiķis klasē. Puisis gan konkursu – septiņi jaunieši uz vienu vietu – nav izturējis muļķīgas kļūdas dēļ, toties Mudīte tehnikumā tikusi. 

"Esmu pateicīga savam kursam un audzinātājai Vandai Kokinai – mēs šodien vēl turamies visi kopā, cik nu esam palikuši. Skolā es nebiju teicamniece, bet kursabiedri visi savās skolās bija labi mācījušies, stipri katrs savā jomā, gudrīši – protams, man bija jātur līdzi," par ieliktajiem pamatiem saka Mudīte, viņa piebilst: "Un tehnikums man iedeva pamatu arī žurnālistes darbam."

Vēlāk viņas, divas tehnikuma meitenes, gājušas uz radiotehnikas pulciņu, lodējušas, taisījušas radioaparātus! Bet tad pasniedzējs – Latvijas Radio kādreizējais galvenais inženieris – aizvedis ekskursijā uz radiomāju! Mudīte: "Kā šodien atceros, kur strādāja translāciju ierakstu brigāde, tolaik nodomāju: jā, man te gribētos strādāt..." Pēc sadales četrus no kursa norīkoja uz radio un televīzijas sakaru mezglu, Mudītei bija norīkojums uz Cesvaines raidstaciju. Taču viņa saņēma piedāvājumu palikt Rīgā, strādāt radiomājas dienestā. Tā pirms 53 gadiem sākās Mudītes Paegles ciešās darba saites ar Latvijas Radio.

1973. gadā viņa sāka veidot raidījumus. Mudīte atceras, kā izkārtojies dzīves ceļš: "Tas bija Dieva pirksts. Mums bija dežūras naktīs. Bija 8. marts – kad raidītāji beidza strādāt, sapulcējāmies aparātu centrālē, lai pasēdētu, papļāpātu. Pie mums ieklīda Ints Feders, viņš tolaik pildīja amata pienākumus orķestrī. Maiņas priekšnieks sarunu gaitā saka: "Redz, Mudīte mācās universitātē (Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē – red.)." Feders pajautā: «Bet vai raksta arī kaut ko?" Nē... Pēc pāris dienām Ints Feders burtiski paņēmis Mudīti pie rokas, aizvedis pie celtnieku raidījumu redaktoriem un... atstājis uz pārrunām ar Paulu Pooku un Jāni Briedi.

"Viņi abi vēlāk kļuva par maniem žurnālistikas skolotājiem. Vēlāk Jānim vēl atgādināju mūsu tā laika sarunu, kad viņš man teica: "Tik veca un vēl neko nav uzrakstījusi..." Man tolaik bija kādi 25 gadi," smej Mudīte.


Tikai vajag gribēt  

Latvijas Radio 95. dzimšanas dienā Mudīte Paegle vietnē Facebook ierakstījusi: "Katram Radio pavadītie gadi iezīmējas ar savu krāsu, noskaņu un pārdzīvojumu. Es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par ekonomikas žurnālisti – ar pārliecību, ka valstij ir jārada jaunas vērtības, lai tā kļūtu bagāta. Lai arī tie nebūs produkti, kādus ražojām pirms gadiem 20 un 30, taču mums ir gudri prāti un spējīgi uzņēmēji."

Kad 1991. gadā Mudīte atgriezās darbā pēc dēla piedzimšanas, viņai piedāvāja vadīt pašvaldību raidījumu, raidījumu par norisēm Latvijas bruņotajos spēkos un... "Un es izvēlējos programmu Meža saimnieks, jo tās izveidotājs Aivars Berķis devās darbā uz Saeimu. Un tā vairāk nekā 15 gadi mežos, par mežiem un ar meža ļaudīm. Sākām, kad nebija, kas dod padomu meža īpašniekam – konsultāciju dienesti radās vēlāk –, un es ar radio mikrofonu un toreizējā Meža darbinieku biedrības prezidente Aija Zviedre organizējām tikšanos ar meža speciālistiem, kuri varēja dot padomu,"a tceras žurnāliste. 

Pēdējos 10 gadus Mudīte bijusi Latvijas Radio 1 mājaslapas interneta redaktore, bet pērn vasarā no šī amata atteikusies. "Kaut kad ir jābeidz, jaunajiem jānāk vietā," viņa lakoniski bilst. Taču jau gadus 10 viņa ir Latvijas Radio Arodbiedrības priekšsēdētāja. Tā pa īstam gribas pensijā? "Grūti iedomāties, ka man nebūtu nekāda cita satura dzīvē kā tikai mājas. Sūrābelē ir gana daudz darba, un tas ir jauki, ka cilvēkam ir saturs viņa dienas ritmā," viņa saka.

Mežs Mudītei joprojām ir labākā relaksācijas vieta, turklāt viņai ļoti patīk sēņot. Savulaik kopā ar meža ļaudīm pat gājusi medībās, bet šaut – to gan ne. "Patīk redzēt, kā stirniņas skrien, briežus esmu redzējusi, un mežakuilis reiz aizgāja gandrīz gar kājām. Man vēl ir dārzs pie māsas Garkalnē, kur audzējam visu, sākot no kartupeļiem līdz puķēm. Ir ābeles. Man patīk papriecāties par izravētu dobi vai vagu, es jau esmu lauku meitene, un dārzs ir mans fitnesa klubs," tā Mudīte. Turklāt tagad ir laiks dārzā ne tikai nostrādāties kā kādreiz, bet arī acis papriecēt.

Kā piemēru piepildītam saturam pensijas gados Mudīte min arī savu māsu Edīti, kurai ir 85 gadi – tekstilmozaīku sākusi mācīties 73 gadu vecumā! "Viņas darbi ir tikuši izstādīti Francijā, Kanādā, māsa joprojām piedalās rokdarbnieku izstādēs. Edīte nevienu brīdi nav teikusi, ka ir garlaicīgi. Mans vīrs Ēriks nomira pirms 15 gadiem, māsai arī vīrs aizgāja agri. Mēs abas atrodam, ko darīt. Faktiski katrs cilvēks var atrast, ko darīt, tikai vajag gribēt," uzskata Mudīte Paegle.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dārzkopja mazie palīgi

No dārznieka uzmanības, centības un prasmēm būs atkarīga dārza raža, taču neiztikt arī bez palīgiem, kurus devusi pati daba, un, gudri saimniekojot, iespējams nodrošināt to klātbūtni. Tie ir gan apput...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits