Patīk vēsums
Lielajās noliktavās, kur ābolus glabā tirdzniecībai vai pārstrādei, tiek nodrošināti atbilstoši apstākļi gan noliktavu izbūvē, gan aprīkojot ar attiecīgām ventilācijas un mitruma līmeņa regulēšanas iekārtām, taču mājas apstākļos ābolus liekam vai nu pagrabā, vai vēsā noliktavas telpā jeb pieliekamajā kambarī un apstākļi kādi nu tur ir, tādi ir, taču tos iespējams regulēt, izmantojot nebūt ne dārgus vai sarežģītus paņēmienus.
Lai ābolu raža pārziemotu, telpai jābūt vēsai, taču ne nulle grādiem un nekādā gadījumā nedrīkst atdzesēt līdz mīnus grādiem. Vislabāk āboli glabāsies no plus diviem līdz plus četriem grādiem. Jo saldāka šķirne, jo temperatūra drīkst būt zemāka.
Savukārt gaisa mitrumam jābūt 80–90%, bet nekādā gadījumā ne vairāk kā 95%. Lai to noteiktu, varat iegādāties ierīci mitruma līmeņa noteikšanai. Ja gaiss ir pārāk sauss, tas jāmitrina. Telpā varat mitrināt grīdu, vienkārši aplaistot ar ūdeni (ja tā ir klona grīda pagrabā, metode darbosies visefektīvāk), nolikt telpā lielu trauku ar ūdeni, no kura tas, pamazām iztvaikojot, mitrinās gaisu, vai arī novietot tvertni ar slapjām smiltīm. Aptuvenais daudzums telpai, kas ir sešus kvadrātmetrus liela, – 50 kg smilšu. Kad tās sausas, atkal kārtīgi samitriniet, un mitrums telpā tiks uzturēts.
Bez ventilācijas neiztikt
Āboliem nepieciešams svaigs gaiss. Ja telpa ir liela un ābolu raža iespaidīga, ir vērts padomāt par ventilācijas ierīces ierīkošanu, kas nodrošinās nepieciešamo gaisa cirkulāciju. Ja telpā ir logs, var vienkārši to laiku pa laikam atvērt un pavēdināt. Ja šķiet, ka gaiss ir smags, mitrs, smacīgs, jāvēdina kaut katru dienu. Taču, ja ārā sals, jāuzmana gaisa temperatūra telpā – ja tā nokritīsies zem nulles, augļi apsals un sāks bojāties.
Āboli ir izvēlīgi arī attiecībā uz to, kādiem kaimiņiem blakus nākas ziemot. Āboli uzsūc aromātus – ja tie glabāsies tuvu kartupeļiem, tad piesūksies ar zemes garšu, ja telpā vēdī pelējuma aromāts, tad tā piegarša būs arī augļiem, bet netālu glabātie ķiplociņi savu aromātu dos arī āboliem. Tāpēc āboli jāglabā ne tikai atsevišķā kastē, bet arī vairākus metrus (ja iespējams) nostāk no iepriekš minētajiem biedriem. Dārzkopības institūta speciāliste iesaka uzbūvēt āboliem pašiem savu īpašu, norobežotu kambarīti, un stāsta, ka vislabākie ābolu kaimiņi esot bumbieri. Tie viens otram netraucēs.
Pareizi glabāti, sagaidīs pavasari
Svarīgi arī, kādās kastēs ābolus glabājat. Tās nedrīkst būt blīvas – gan apakšā, gan sānu malās jābūt caurumiņiem, lai gaiss cirkulē. Vislabākās būs koka kastes vai pīti grozi no dabīgiem materiāliem, metāla stieplēm – ja nu noliktavā iemaldās kāds izsalcis grauzējs. Vispareizāk būtu augļus glabāt vienā kārtā, bet praktiski tas nav iespējams. Taču jāatceras, ja optimālais daudzums vienā kastē vai grozā ir ne vairāk kā 20 kg. Lai āboli nesaspiestos, tie uzmanīgi jāliek glabātavā, nevis jāmet. Zaļākie, tātad arī izmērā mazākie augļi jāliek apakšā, bet virsū lielākie un gatavākie – tos apēdīsiet pirmos. Taču ņemiet vērā – ja gadījies ražu novākt vēl negatavu, zaļie augļi sāks ātri vīst. Ja to pamanāt, šos ābolus centieties realizēt vispirms. Kaut vai vāriet ievārījumu, spiediet sulu, gatavojiet kaltētus našķus… Rudens āboli piemērotos apstākļos glabājas divus līdz četrus mēnešus, bet ziemas šķirnes – pat četrus līdz septiņus mēnešus.
Ābolus glabāšanas laikā nevajadzētu pārbērt vai tamlīdzīgi pārvietot, arī pārbaudīt, vai apakšējos slāņos nav bojātu augļu, speciāli nevajag – ja nu vienīgi ieraugāt kādu, ko gribas izņemt. Noteikti jālikvidē iebojāti āboli, kas ir ne tikai iepuvuši, bet bojājuma vietā arī parādījusies balta pūka, kas liecina par pelēko puvi. Šai slimībai ir tendence strauji izplatīties un tā var sabojāt ražu, tāpēc iepuvušie un tiem blakus esošie augļi jāizņem, ābolus pārvietojot rūpīgi, lai netraumētu, jo katrs sasitums un saspiedums ir potenciāla vieta bojājumam.
Ilgstošai glabāšanai piemērotākās šķirnes ir rudens – ziemas āboli Tīna – augļi vidēji lieli līdz lieli, ieapaļi, plati koniski, zaļgandzelteni. Virskrāsa viegli sarkana ar tumšāku svītrojumu vai lāsojumu. Auksis – var nogatavināt kokā un ēst rudenī, var laikus novākt un glabāt līdz pavasarim. Augļi sarkani, teicamu garšu. Laba izturība pret slimībām. Trebū – augļi nedaudz gareni, gaiši dzelteni, sulīgi ar maigu mīkstumu un vienreizēju, neatkārtojamu, lielisku garšu, glabājami līdz februārim. Sinap Orlovskij – ziemas šķirne, augļi ļoti lieli, gaiši zaļi ar sārtu krāsojumu, sulīgi, saldskābi. Teicama izturība pret slimībām. Ražo regulāri. Glabājas līdz pavasarim. Antonovka – klasiska vēla rudens šķirne. Augļi lieli, skābeni, ļoti piemēroti ievārījumam, kulinārijā. Sīpoliņš – ziemas šķirne. Augļi nelieli, dzelteni ar sārtu vaidziņu, punktēti. Garša laba, saldskāba. Labi glabājas. Stars – ziemas šķirne. Augļi lieli, sarkani ar tumšāk sarkanu svītrojumu, ribaini. Garša
izteikti salda. Ziemas šķirņu netrūkst, bez jau nosauktajām to vēl daudz!
Svarīgākie faktori
- Vislabāk āboli glabāsies no plus diviem līdz plus četriem grādiem. Jo saldāka šķirne, jo temperatūra drīkst būt zemāka.
- Ja telpā, kur glabājas āboli, gaiss ir pārāk sauss, tas jāmitrina.
- Ja šķiet, ka noliktavā gaiss ir smags, mitrs, smacīgs, telpa jāvēdina kaut katru dienu. Taču, ja ārā sals, jāuzmana gaisa temperatūra telpā – ja tā nokritīsies zem nulles, augļi apsals un sāks bojāties.
- Āboli uzsūc aromātus – ja tie glabāsies tuvu kartupeļiem, tad piesūksies ar zemes garšu, ja telpā vēdī pelējuma aromāts, tad tā piegarša būs arī augļiem, bet netālu glabātie ķiplociņi savu aromātu dos arī āboliem.