Ja nu kāda rūpniecība, kas ražoja tiešām pieprasītas preces, Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tika izpostīta vai vismaz krietni papostīta, tā bija narkotiku rūpniecība. 1992. gada Ziemassvētki pagāja liela narkotiku skandāla ēnā – 18. decembrī notika kratīšana valsts uzņēmumā Latbiofarm.
Spridzināšana un spridzināšanas draudi Latvijā nebija nekas ļoti neparasts XX gs. 90. gadu vidū, taču parasti tas attiecās tikai uz, tā sakot, iesaistītajām personām, kamēr vidējais darbarūķis par kārtējā kroga vai uzņēmēja spridzināšanu uzzināja tikai no avīzēm, ja vien nelaimīgā kārtā nebija gadījies pārāk tuvu sprādziena vietai. Spridzināšana kā masu terora līdzeklis pirmoreiz tika izmantota 2000. gada 17. augustā universālveikalā Centrs.
Vēsture atkārtojas – pieminējusi Kaupēnu, rakstā par 90. gadu vidus bandītismu Mūslaiku kaupeni nelaupa pajūgus 1995. gada 2. decembra SestDienā secināja Līga Krapāne (tobrīd jau vairs ne Dienas, bet NIP biroja darbiniece). "Mūslaiku kaupeni izpurina šķietami naudīgos Viļņas tirgus kārotāju autobusus, zog kravas ar šprotēm, baļķiem, apakšveļu, radioaktīvām vielām, aplaupa pasta mašīnas un bez kavēšanās nogalina. Līdzība starp divdesmitajiem un deviņdesmitajiem tomēr ir, jo arī Kaupena laikos valstī iezīmējās saimnieciskās depresijas pazīmes – pieauga bankrotu un savstarpējo parādu skaits. Šādos brīžos valstī tiek pastiprināti soda mēri, kas arī izpaudās 1923. gada likumā par dažu noziedzīgo nodarījumu pastiprinātu apkarošanu. Saskaņā ar to Kaupenu tiesāja kara tiesa pēc kara laika likumiem."
Morgi pārpildīti, līķi joprojām krājas – tik dramatisks virsraksts, kādus pat tagad, Covid-19 pandēmijas laikos, Latvijas medijos nemana, bija izvēlēts rakstam par situāciju Rīgas morgos 1992. gada 12. decembra Dienā.
Pirms 30 gadiem, 1990. gada 23. novembra rītā, iznāca Dienas pirmais numurs. Diena bija auksta. ''Mainīgs mākoņu daudzums. Ceļi apledojuši. Gaisa temperatūra dienā no –6 līdz –1 grādam, ziemeļu rajonos līdz –10 grādiem. Naktī ziemeļu rajonos līdz –18 grādiem,'' vēstīja Dienas pirmās laika ziņas.
Ainas ap Brīvības pieminekli 1992. gada 21. novembrī fiksēja SestDiena, rakstā Vai Milda jau gatava? apcerēdama arī faktu, ka pieminekļa ansamblis nav pabeigts atbilstoši autoru iecerei (tāds nepabeigts tas ir arī šodien).
Skarbajos deviņdesmitajos Dienā netrūka stāstu par dažāda veida vardarbību pašmāju gaumē. Lielākoties runa bija par izspiešanu vai par rēķinu kārtošanu organizētās noziedzības locekļu starpā, taču netrūka arī necilvēcības parastās. Necilvēki atkailinās pirtī – ar šādu virsrakstu 1995. gada 14. novembra Dienā bija publicēts Jāņa Tropa stāsts par notikumiem Ventspils rajonā.
1995. gada 1. oktobrī no Rīgas lidostas savus reisus sāka jauna lidsabiedrība airBaltic. Šā ceturtdaļgadsimta laikā tās pakalpojumus izmantojis vai vismaz par to lasījis būs ikviens Latvijas iedzīvotājs. 1995. gada 21. oktobra SestDiena fiksēja airBaltic dzimšanas faktu ar plašu Ingus Bērziņa un Ineses Voikas (NIP birojs, speciāli Dienai) rakstu Latvijas debesīm jauni saimnieki. Kāda tolaik bija bilde mūsu debesīs un kādas cerības saistījās ar airBaltic? Jeb, kā rakstīja Bērziņš un Voika, ko vārdi "nacionālā aviosabiedrība" nozīmē Latvijas valstij un tās pilsoņiem, kuriem tāpat tiek piedāvāti Lufthansa, Finnair un airBaltic stratēģiskā partnera SAS pakalpojumi? Un – vai airBaltic būs nacionālāks, nekā bija Latavio?
"Sastopoties vaigu vaigā ar jubilāru, var gadīties, ka ne vienmēr pirmajā brīdī ir iespējams nemaldīgi noteikt, vai jūs runājat ar vēstures zinātņu doktoru Uldi Ģērmani vai viņa alter ego doktoru Ulafu Jāņsonu," – par 1995. gada 21. oktobra SestDienas salona varoni rakstīja publicists Vilnis Zaļkalns. Vēsturniekam un rakstniekam, vairāku grāmatu, tai skaitā grāmatas Latviešu tautas piedzīvojumi (1959), autoram Uldim Ģērmanim (1915–1997) tobrīd, 4. oktobrī, bija apritējuši 80 mūža gadi, bet dažus mēnešus agrāk, 9. maijā, – 50 gadi, kopš tolaik 30 gadu vecais kara ziņotājs Ģērmanis spēra savu kāju Zviedrijas karaļvalsts krastā.
"Šādi vēlēšanu rezultāti būtu ierakstāmi Ginesa rekordu grāmatā," Dienai teica Māris Gailis, vērtējot 6. Saeimas vēlēšanu rezultātus, tātad – pirms ceturtdaļgadsimta. Tie, kas uzskata, ka vispārējās vēlēšanu tiesības ne pie kā laba nenoved, toreiz varēja sākt berzēt rokas: lūk, lūk, tagad atmodīsies arī tie, kas nesaprata, ko ievēlējuši 5. Saeimā.