Makšķerēšana var būt gan ļoti demokrātiska, gan izteikti elitāra nodarbe. Ne tikai tāpēc, ka ar makšķerēšanu aizraujas gan tie, kam pliks āķis ir varbūt vienīgā viņu bagātība, gan, piemēram, nu jau aizsaulē aizgājušais Anglijas karalienes Elizabetes Otrās vīrs princis Filips, kurš kā vienu sava garā mūža iemeslu bija minējis nodošanos makšķerēšanai pēc iespējas biežāk. Patiesi, nekas cits tik labi nenomierina nervus kā vērošana, ka citiem arī neķeras. No šā fakta izriet secinājums: ja neesi drošs par to, vai pārskatāmajā ūdenstilpes posmā tu neesi tas, kuram ķeras vissliktāk, tad nervu saudzēšanai jādara viens no diviem.
Viens variants – jāmakšķerē vienatnē. Šajā ziņā Latvija ir izcili laba zeme, jo te, neraugoties uz privātīpašumiem gar ūdeņu malām, vēl joprojām ir gana daudz upju un ezeru, kuros makšķernieks var nodoties savai nodarbei, nesatiekot nevienu konkurentu. Šajā ziņā vislabākie ir tie ezeri un upes, kur zivju tikpat kā nav, jo kas tad vientulību meklējošam makšķerniekam ir svarīgāk – zivs, kura tirgū vienmēr būs lētāka nekā tā, pēc kuras tālu jābrauc, tērējot naudu degvielai un copes piederumiem, vai apziņa, ka vienīgais, kas tevi var iztraucēt, ir paša sirdspuksti, ja nu tomēr izrādītos, ka kāda zivs šajā vientuļajā vietā ir iemaldījusies un tev pieķērusies, neticēdama, ka kāds varētu būt tik stulbs, lai makšķerētu vietā, kur zivīm nav jābūt. (Makšķernieki ir vienojušies atziņā, ka zivis mūsdienās kļūst gudrākas, tāpēc tās var piemānīt tikai ar negaidītiem gājieniem vai neredzētiem mānekļiem.)
Ja par savām spējām atrast pietiekami vientuļu copes vietu neesi drošs vai arī nevari atļauties līdz tai braukt, atliek otrs variants – jāapgūst
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 24. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!