Valentīna dienas sakarā iemetīsim aci kādā 30 gadu senā SestDienas rakstā, tādā kā virtuālās mīlestības īsajā kursā vienā atsevišķi ņemtā valstī Amerikā un vienā atsevišķā virtualitātes laukā – kino. Pirms 30 gadiem, kad latvieši vēl mocījās nekompetenču izglītības un neiekļaujošas sabiedrības žņaugos, laikrakstiem bija liela izglītojoša loma, tolaik tie uzrunāja ne tikai cilvēkus, kuri paši ar sevi netiek galā, bet arī tos, kuri medijos meklēja tā atbalsta punkta koordinātes, no kura pacelt zemeslodi. Kur šis punkts meklējams, nezināja arī mediji, bet neviens nešaubījās, ka tad, ja kādam izdotos to atrast, mediji pirmie par to ziņotu (atšķirībā no šodienas, kad vairs nav pārliecības, ka dienasgaismu bez aizķeršanās ieraudzītu ziņa, ka, piemēram, apgalvojums par cilvēka lielo ietekmi uz globālo sasilšanu izrādījies fufelis). Vēl viena pozitīva atšķirība no šodienas – tajā laikā Dienā par kino regulāri rakstīja Dita Rietuma. Viņas raksts Kā Amerika zaudēja nevainību. Īsais kurss bija lasāms 1993. gada 6. februāra SestDienā.
"Ja pieņemam, ka filmas ir sabiedrības un laika spogulis, ir interesanti izsekot, kā laika gaitā mainījušies priekšstati par pieļaujamo un nepieļaujamo, pieklājīgo un neķītro, piemēram, uz ekrāna,» sāka Rietuma. Minējusi pāris piemēru no latviešu kino pagājības, viņa pievērsās Amerikai. "Amerikāņu kino tikumības normas ilgu laiku reglamentēja tā saucamais Viljama Heisa Tikumības kodekss. Bet jau desmit gadus pirms tā pieņemšanas, 1920. gadā, Amerikas producentu un kino iznomātāju asociācija (MPPDA) izstrādāja obligātas "rekomendācijas" filmu veidotājiem: "Filmās izvairīties no nepieklājīgām situācijām; no ainām, kurās attēlota sieviešu pārdošanās; no ārpuslaulības attiecību
Visu sarunu lasiet avīzes Diena otrdienas, 14. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!