Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 3. februāris
Vida, Ida, Aīda

Zemnieku saeima: Gerhards nav izturējis uzticības balsojumu

Par Zemnieku saeimas (ZSA) iebildumu iemesliem pret Kaspara Gerharda darba turpināšanu zemkopības ministra amatā, lauksaimnieku bažām un sagaidāmajiem riskiem Guntars Gūte sarunājas ar ZSA valdes priekšsēdētāju Juri Lazdiņu.

Pavisam drīz beidzas pašreizējās Saeimas un valdības pilnvaras. Kā vērtējat situāciju, arī attīstību vai tieši pretēji – stagnāciju lauksaimniecības jomā līdzšinējos četros gados?

Līdzšinējos četrus gadus apolitikā bija daļa jaunu politisko spēku, ar kuriem, jāatzīst, tāda konkrētāka sadarbība sākās tikai pēdējā gada laikā. Tajā pašā laikā mums sadarbība ar Saeimu nebija tik produktīva, kā gribējās, jo šie jaunie spēlētāji iesildījās četrus gadus, taustījās, meklējās,. Diemžēl lauksaimniecība nebija jauno partiju prioritāšu sarakstā. Tāpēc mums vairāk sanāca cīnīties ar populistiskiem piedāvājumiem, nevis produktīvi strādāt, lai pabarotu sevi un attīstītu eksportu. Faktiski lauksaimniecības nozare četrus gadus ir stagnējusi, jo lieli resursi bija jāvelta, lai politiķiem paskaidrotu, kas ir zemkopība un kāpēc vispār Latvijā ir jāražo pārtika. Pēdējo gadu stabilie ražošanas rādītāji nav šīs Saeimas un zemkopības ministra Gerharda panākums, bet gan pašu lauksaimnieku pieredze, zinātne un tehnoloģiju attīstība.

Parasti ierasts, ka iešūpoties, iestrādāties, piemēram, valdībai, tiek ļauts pirmās 100 dienas, pēc tam jau sagaida konkrētu, konstruktīvu darbu. Jūs minējāt, ka daži politiskie spēki šo iešūpošanās periodu paildzināja līdz četriem gadiem, kas tomēr ir daudz. Kur tad tā problēma? Nevarējāt atrast cilvēcisku kontaktu vai arī nejutāties politiķiem svarīgi?

Acīmredzot par saviem konsultantiem, padomniekiem un ekspertiem politiķi neizvēlējās cilvēkus, kuriem ir izpratne par zemkopību. Politiķu retorika šos gadus diži neatšķīrās no retorikas, kas bija jau pirms 10 gadiem: atbalstīsim mazos un vidējos, veicināsim lauku apdzīvotību, veicināsim bioloģisko lauksaimniecību. Tas viss ir skaisti un atbalstāmi, bet tad, kad šie saukļi ir jāievieš realitātē, politiķi kļūst nespējīgi. Bieži vien lauksaimnieki joprojām ir nevis reāla tante ar vienu govi vai piecām kartupeļu vagām, bet rīdzinieks ar hektāru mauriņu lauku vasarnīcā. Tas nav sakārtots. Bioloģiski mēs joprojām dzenamies pēc mistiskiem hektāriem, nevis burkāniem, ogām vai gaļas. Hektārus mēs nodrošinām, bet kāpēc zemniekam uz šiem hektāriem kaut ko ražot, ja nav attīstīts tirgus, kur šo pārtiku pārdot? Politiķiem fokuss no mazajām, vidējām, lielajām, bioloģiskajām vai konvencionālajām saimniecībām būtu jāmaina uz ražojošo saimniecību atbalstu.

Ar ražojošo lauksaimniecību domājat konvencionālo lauksaimniecību, lielās saimniecības?

Ne gluži. Ražojošā lauksaimniecība manā izpratnē ražo produkciju – un tā var būt bioloģiska, konvencionāla, integrēta, augļkopība, dārzeņkopība, lopkopība. Proti, ikviena nozarē strādājoša saimniecība, kuras pamatmērķis ir saražot produkciju, to pārdot un nopelnīt. Arī ģimene ar 10 kartupeļu vagām. Mūsu organizācija pārstāv ražojošo lauksaimniecības daļu. Mums nav biedri "dīvāna zemnieki", kas neko neražo un saņem subsīdijas. Līdz ar to šo "zemnieku" intereses mēs nepārstāvam. Mēs tik tiešām pārstāvam ražotājus – mūsu biedri saražo aptuveni pusi Latvijas graudu un piena.

Pozitīvi ir tas, ka 13. Saeimas noslēgumā politiķi beidzot mūs uztvēra tieši šādā griezumā – kā ražotājus. Saprata mūsu biedru vajadzības un viedokli, un tikai tad varējām sākt reālu sadarbību ar politiķiem. To redzējām arī priekšvēlēšanu laikā, jo politiskās partijas beidzot bija gatavas ieklausīties ZSA, slēgt sadarbības memorandus. 

Šķiet, gan priekšvēlēšanu, bet jo īpaši pēcvēlēšanu procesā nevarēja nepamanīt ZSA savā ziņā kategorisko nostāšanos pret pašreizējo zemkopības ministru Kasparu Gerhardu. Proti, ZSA ir publiski aicinājusi topošo koalīciju nevirzīt Gerhardu atkārtoti zemkopības ministra amatā. Publiskajās diskusijās gan īsti nevar saprast, kas ir problēmas sakne, – ZSA pārstāvji pārmet ministram komunikācijas, sadarbības trūkumu, ministrs gan tam oponē. Kas tad īsti starp jums radījis plaisu?

Pirmkārt, nepiekritīšu, ka pirmsvēlēšanu laikā mēs būtu izrādījuši nepatiku pret Gerharda kungu. Mēs bijām profesionāli un zolīdi – pirms vēlēšanām kara cirvjus nevicinājām.

Bet kopumā situācija ar ministru ir tāda pati kā ar Saeimu. Kaspars Gerhards, izvērtējot viņa iepriekšējo politisko darbību un ministriju vadīšanu, nav veicis nekādas būtiskas reformas ar pozitīvu rezultātu. Vēl jo vairāk – dažādi reformu priekšlikumi, kurus virzījām mēs, kaut vai lai stiprinātu to pašu mazo lauksaimnieku konkurētspēju, ir vienkārši iestrēguši ministrijā uz nenoteiktu laiku.

Tātad jūs jau arī pirms pašreizējās valdības apstiprināšanas jutāt, ka īsti nebūs?

Jā! Bet tas, protams, nenozīmēja, ka mēs nebijām gatavi sadarbībai ar viņu. Mēs esam profesionāļi savā jomā, tāpēc pieņēmām Gerharda kungu kā ministru un sākām savu darbu.

Es nevaru oponēt ministra paustajam – komunikācija tiešām ir visos līmeņos. Varam parunāties ar ministra biroja vadītāju Jāni Eglīti, varam parunāt arī ar ministru. Viņš tiekas ar mums, mēs izsakām savu viedokli, pozīciju, tas tiek arī kaut kur atzīmēts. Bet nav rezultāta! Kāpēc? Iespējams ministram ir nepilnīga vai daļēja informācija par nozari. Kā ZSA definē savu viedokli? Piemēram, ja ir jāsniedz savs atzinums par kādu normatīvo aktu, mēs vispirms to izziņojam saviem biedriem – lauksaimniekiem, reālā darba darītājiem. Viņi izvērtē, kā tas ietekmēs viņu saimniecisko darbību. Lauksaimnieki savu viedokli un argumentus iesniedz mums, bet mēs tālāk ar šo viedokli ejam uz ZM izveidotajām darba grupām, kur jau ekspertu līmenī tiek argumentēts lauksaimnieku viedoklis.

Un tālāk ekspertu viedokļiem no šīm darba grupām būtu jāiet vai nu pie ministra, vai viņa biroja, kur tad attiecīgi tiek pieņemti lēmumi. Tādam ir jābūt loģiskajam procesam.

Kā tas notiek šobrīd? Mēs paužam savu viedokli darba grupās (ja to sanāksmes vispār notiek), bet mūsu viedoklis bieži vien lēmumu pieņemšanas procesā pazūd. Rezultātā pie likumdevējiem nonāk dokumenta versija, kas mums kā lauksaimniekiem nav izpildāma un nav pieņemama. Piemērs būtu ZM lēmums par to, kā jāapstrādā lauki ar nelīdzenu reljefu. Mēs redzam piedāvājumu, konsultējamies ar biedriem un argumentējam, ka lauku nevar apstrādāt astoņos dažādos sējas virzienos. Tas nav iespējams. Rezultātā, neatkarīgi no mūsu teiktā, normatīvais akts "rullē tālāk".

Un tas notiek sistemātiski! Ne tikai tas – nereti pēdējā brīdī no ZM puses parādās arī radikāli piedāvājumi, kurus vispār neviens nav redzējis, un mums nav skaidrs, kur šādi lēmumi pieņemti.

Bet kur tad ir problēma – nevarēšanā vai negribēšanā?

Tas ir šīs ministrijas pārvaldības pašreizējais modelis, kas ir nevis vienā solī ar lauksaimniecības nozares vajadzībām un izpratni, bet paralēlā dimensijā.

Šajos četros gados ļoti populārs ir kļuvis vārds "kompromisi" kas tiek aktīvi piemēroti, lai pamatotu daudzus muļķīgus lēmumus. Man šis termins jau ir izraisījis asociācijas ar lamuvārdu, jo bieži vien kompromiss nav iespējams. Ja mēs uzskatām, ka Latvijā jāražo pārtika, bet kāds uzskata, ka visas saimniecības jālikvidē, tad kompromiss nevar būt likvidēt katru otro saimniecību. Ir tomēr jābūt pašcieņai!

Diemžēl redzam, ka ZM ļoti bieži tiek pieņemts kompromiss kompromisa galā, kas rezultātā pārtikas ražotājiem veido ļoti drūmu situāciju. Problēma ir tajā, ka bieži vien politikas veidotāji pat necenšas iedziļināties, kā viens vai otrs uz papīra uzrakstītais lēmums ietekmēs zemnieku, kuram tas būs jāizpilda. Tā ir pašreizējās attieksmes liktenīgākā kļūda.

Mēs nevēlamies Gerharda palikšanu amatā arī tāpēc, ka mēs vienkārši nejūtam ministra aizmuguri par daudziem mums izšķirošiem jautājumiem. Mēs kā nozare paši savus argumentus varam izskaidrot un aizstāvēt, bet mums vajag, lai visās sarunās, tostarp ES, mūsu intereses aizstāv arī nozares ministrs. Lai nav tā, ka ar putām uz lūpām no savas organizācijas cīnāmies par to, lai Latvijā joprojām drīkstētu zemi apart, bet vakarā uzzinām, ka Latvijas pozīcija ministru padomē ir pateikusi – nu nekas slikts jau nenotiks, ja arsim mazāk. Mums ir jādarbojas saskaņoti, un tas nenozīmē tikai formālu dokumentu saskaņošanu.

Un vēl kāda būtiska nianse – iespējams, ka tiek apzināti radīts mīts, ka ZSA aizstāv tikai lielo saimniecību intereses, bet mums esot vienaldzīgi mazie saimnieki. Taču tā nav taisnība – mēs aizstāvam un pārstāvam ikvienu saimniecību, ja tā nodarbojas ar produkcijas ražošanu. 

Esat domājuši, kas varētu būt zemkopības ministrs? Kurš būtu lauksaimniekiem akceptējams? Kāds no ievēlētajiem deputātiem vai profesionālis no malas?

Patlaban mums pieņemams ir premjera uzstādījums, ka augstākajos amatos var virzīt tos cilvēkus, kuri ir izturējuši vēlētāju uzticības balsojumu. Diemžēl vēlēšanu procesa laikā kopumā sabiedrībai, ne tikai lauksaimniekiem, nebija iespējas dot savu vērtējumu [Gerharda] paveiktajam darbam. Un tas nav pareizi, ka, nepiedaloties vēlēšanās, ik četrgadi var tikt pie jauna ministra amata.

Runājot par profesionāli no malas – tāds variants mums būtu pieņemams. Profesionālis var būt, bet tam jābūt cilvēkam, kas ir saistīts ar nozari, kam ir attiecīga izglītība, profesionālā pieredze un iemantota uzticība lauksaimnieku vidū. Četru gadu laikā ikviens profesionālis, vadot ministriju, pārvēršas par politiķi, jo viņš veido attiecīgās ministrijas nozares politiku. Un pēc četriem gadiem viņam ir iespēja noskaidrot vēlētāju viedokli par savu līdzšinējo darbu.

Ir virkne lietu, kas ir iekavētas vai nav vispār paveiktas. Par tām varētu runāt un runāt, bet minēšu vienu gana raksturojošu piemēru attiecībā uz valsts attieksmi pret lauksaimniekiem. Proti, ir daudz runāts par vietējās lauksaimniecības, tostarp dārzeņu produkcijas sekmēšanu valsts un pašvaldību iepirkumos. Un kur mēs esam šodien? Nekas nav mainījies, jo mēs taču esot vienotā ES tirgū un nedrīkstam kādam radīt priekšrocības (tas nekas, ka par vietējo protekcionismu nekautrīgi runā daudzās citās ES valstīs!).

Kur esam nonākuši ar šādu valsts un pašvaldību attieksmi? Skatāmies kartupeļu platības: 2010. gadā – aptuveni 27 tūkstoši hektāru, 2022. gads – 7,5 tūkstoši hektāru. Lūdzu! Vai varam runāt par valsts pašnodrošinājumu? Nē! Vai varam runāt par stabilitāti? Nē! Mēs tupeņu vietā drīz grauzīsim akmeņus. Nebūs mums savu kartupeļu un dārzeņu vispār!

Mēs visus šos gadus esam teikuši politiķiem – dārzeņu audzēšanu nepieciešams atbalstīt, lai mēs saglabātu ražošanas līmeni, uz ko ir standarta atbilde – "mēs esam vienotā Eiropas tirgū, ko jūs te iedomājaties!". Pēdējo divu gadu laikā divi precedenti, kur politiķi satraukušies jautā: bet vai būs, ko ēst? Gan Covid-19, gan kara sākumā atbildējām – jā, būs, nesatraucieties. Tomēr, redzot, uz kurieni šobrīd tiek vesta nozare, pie nākamajām krīzēm es vairs nebūtu tik pārliecināts.

Bet pie šiem kartupeļu platību samazinājuma tempiem es jums saku – savu kartupeļu mums drīz nebūs! Tie būs luksusa prece, ko varēsiet nopirkt veikalos un kas, ļoti ticams, būs ievesti no Polijas, kur valdība, izprotot lauksaimniecības nozīmi, to ļoti aktīvi atbalsta. Tad, kad nozare un tirgus būs pavisam sagrauti, tad cenas tirgū jau diktēs pavisam citi spēlētāji. Ja runājam par nacionālās drošības jautājumu no pārtikas aspekta, tad šis ir jau trauksmes signāls par potenciālo apdraudējumu. Starp citu, tas pats attiecas uz citiem dārzeņiem un ogām. Līdzīgi arī graudkopībā – audzējamo kultūraugu spektrs tiek samazināts. Notiek aktīvas diskusijas Eiropā par lopkopības samazināšanu. Ja mēs turpināsim iet šo iemīto ceļu, mēs reāli nespēsim sevi pabarot

Šī lejupejošā tendence ir raksturīga pēdējiem četriem gadiem, vai tomēr tā ir jau ilglaicīgāka parādība?

Protams, arī iepriekš šī tendence bija samazinājuma virzienā, taču viennozīmīgi ne tik krasa un radikāla. Gan senākā vēsturē, gan pēdējo četru gadu laikā nav pieņemti stratēģiski svarīgi lēmumi, lai stabilizētu sektoru. 

Un vēlreiz – neatbildējāt uz jautājumu par jūsu redzējumu par potenciālajiem zemkopības ministra kandidātiem…

Būsim reāli – nav mūsu iespējās noteikt, deleģēt vai pat izvēlēties konkrētas personālijas. Protams, mēs arī varētu izvirzīt savu kandidātu, taču, visticamāk, neviens mūsu viedokli vērā neņems. Līdz ar to mēs redzam, kāda varētu veidoties koalīcija, un attiecīgi vismaz caur publisko telpu dodam topošajai koalīcijai signālu, ka vēlamies ministra amatā redzēt cilvēku, kurš būtu nozares partneris, ar kuru mēs kopā varam sekmīgi strādāt un visos līmeņos aizstāvēt mūsu kopīgās intereses un vajadzības, panākot, ka nozare izraujas no stagnācijas. Diemžēl tas ir tas maksimums, ko mēs kā organizācija un nozare kopumā varam šodien darīt, – mēs skaidri definējam, ka ar šo ministru tālāk vairs nevaram iet, mums vajag citu. Ka tas tā būs, tā, pirmkārt, ir koalīcijas partneru vienošanās, kurš politiskais spēks ZM tālāk vadīs, un attiecīgi līdz šim ir bijis tā, ka ar attiecīgā politiskā spēka izvirzītajiem nozaru ministru kandidātiem mums ir bijusi iespēja satikties un aprunāties par redzējumu un prioritātēm.

Pieļaujat, ka varētu būt arī zemkopības ministrs – profesionālis no nozares, kas nav aktīvajā politikā? Varbūt jums ir padomā kādi konkrēti cilvēki?

Protams, ja mums deleģētu iespēju izvirzīt nozares profesionāļus kā potenciālos ministra amata kandidātus, mums noteikti ir, ko piedāvāt. Iespējams, ka tas saskan pat ar kāda politiskā spēka redzējumu. Ja mēs nonāksim līdz tādai sarunai, mums būs, ko piedāvāt. Taču līdzšinējā pieredze nav pozitīva – mums ir jautāts un esam pauduši savu viedokli un vērtējumu arī par vienas vai otras ZM pārraudzībā esošas iestādes vadības personālijām. Nebija viegli šos profesionāļus uzrunāt un pierunāt kandidēt uz šādiem amatiem, taču beigās tik un tā politiskā vadība šo cilvēku kandidatūras noraidīja. Līdz ar to mēs šobrīd pat nemēģinām nosaukt publiski kāda kandidāta vārdu.

Jūsu balsī dzirdama sava veida nolemtība, ka no valsts, patiesībā politiķiem, tā īsti neko negaidāt un mēģināt nozari noturēt virs ūdens pašu spēkiem. Un tomēr – kas ir galvenie jaunās Saeimas un valdības uzdevumi, lai Latvijas lauksaimniecība izdzīvotu šajos pārmaiņu laikos?

Mēs vieni paši to izdarīt nevaram, jo tas vienkārši nav iespējams. Te runa nav tikai par Latvijas politiku. Tikpat būtiska ir sadarbība Eiropas līmenī, kur ir ļoti jācīnās par mūsu nacionālajām interesēm, jo neviens cits par Latvijas interesēm Briselē necīnīsies.

Ja valsts patiešām akcentē (nevis tikai pauž lozungus), ka mēs vēlamies attīstīt reģionus un saglabāt tur cilvēkus, tad zemei, tostarp mežiem, kā nacionālajam resursam ir jābūt Latvijas īpašnieku rokās. Lauksaimniecības, pārtikas ražošanas nozare jādefinē kā stratēģiski svarīga nozare, lai mēs kā valsts spētu pārvarēt dažādas krīzes – gan ar pārtiku nodrošinātu sevi, gan nopelnītu ar eksportēto. Tāpēc mums ir vajadzīgs plāns, kādi pasākumi tiks veikti, lai noturētu ražošanu vismaz esošajā līmenī un noteikti nepieļautu situācijas pasliktināšanos. Tas ir ne tikai pašnodrošinājums, bet arī eksports. Lai gan mums pārmet, ka eksportējam primāro izejvielu (pienu, graudus), mēs reāli valsts budžetā ienesam naudu no citām valstīm. Ne visi saprot, ka arī lauksaimniecības produkcijas eksports ir tiešā mērā pienesums valsts budžetam. Protams, lielais jautājums ir zaļais kurss, kur kopā ar ministriem, valdību un Saeimu ir jāpanāk, lai zaļā kursa ieviešanas gaitā ieguvējs ir cilvēks, daba un ekonomika. To var izdarīt. Šos mērķus varam sasniegt ar tehnoloģijām, ar zināšanām, bet ir jābūt kopīgam redzējumam. Kopīgi jāizvirza sasniedzami mērķi un konkrēts ceļš, pa kuru tos sasniegt. Ja nebūs šī kopējā redzējuma, katrs ies savu ceļu. Jau šobrīd redzam, ka Latvijas stratēģiskais plāns lauksaimniecībā, kas ir iesniegts apstiprināšanai ES, nav vērsts uz izaugsmi. Tur ir skaidri redzams, ka pie šāda scenārija ir jārēķinās ar ražošanas samazināšanos Latvijā. Neizbēgami. Mēs uzskatām, ka vēl visu var mainīt. Bet tam ir nepieciešams spēcīgs nozares ministrs, kurš primāri aizstāv tieši savas pārraudzītās nozares intereses gan Latvijā, gan arī ES līmenī. Būsim reāli, ES ierēdņi Latvijas viedoklī ieklausās tikai tad, kad tur ierodas mūsu ministrs. Un šis savukārt nozīmē – kāds ministrs tiks iecelts zemkopības ministra krēslā, tāda nākotne sagaida Latvijas lauksaimniecību. 

Ko sagaidāt no nākamā zemkopības ministra?

Ivars Šekavs zemnieku saimniecības Albrekši vadītājs  

Diemžēl aizvadītos četrus gadus Zemkopības ministrija pamanījusies priekšplānā izvirzīt Latvijas valsts mežu "sakārtošanu", kamēr lauksaimniecībā patiešām aktuāli jautājumi palikuši otrajā plānā. Ceru, ka nākamajos gados tiks veikta reforma mazo saimniecību segmentā, lai no 40 000 mazo saimniecību nošķirtu reāli ražojošos uzņēmumus no fiktīviem, kuri, iespējams, tikai saņem subsīdijas un neplāno a,īstīties. Tikai gudrs un mērķtiecīgs atbalsts var veicināt mazo saimniecību saglabāšanu. Sagaidu arī lielāku iestāšanos par nozares interesēm, cīnoties par izpildāmām ražošanas prasībām un ES finansējumu lauksaimniekiem, – diemžēl aptuveni puse Latvijas lauksaimnieku 2023. gadā piedzīvos pavisam reālu maksājumu samazinājumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Politiskā rulete

Mēģinot vismaz kaut kādā veidā risināt dramatisko situāciju ar nebeidzamajām rindām Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) filiālēs, kurās cilvēki spiesti pavadīt teju pusi dienas, lai nofor...

Lielo Tuvo Austrumu daudzstūris

Vakar Irāna Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) apsūdzēja Izraēlu 29. janvārī notikušā bezpilota lidaparātu uzbrukumā vienam no valsts militāri rūpnieciskā kompleksa objektiem valsts vidienes pilsētā...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē