Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā 0 °C
Sniega pārslas
Trešdiena, 1. februāris
Indars, Indra, Brigita, Indris

Veselības jomas finansējums Latvijā neadekvāti zems

Par veselības nozares problēmām un to risinājumu iespējām, kā arī to, kā mazināt smēķējošo cilvēku skaitu Latvijā Guntars Gūte sarunājas ar ārstu, medicīnas goda doktoru Pēteri Apini.

Jūs sabiedrībā esat pazīstams ne tikai kā ārsts, televīzijas raidījuma vadītājs un Latvijas Ārstu biedrības dibinātājs un ilggadējs tās vadītājs, bet arī skarbs veselības ministru darba vērtētājs. Jūsu vērtējumi par bijušā veselības ministra Gunta Belēviča kompetenci savulaik nonāca pat līdz Augstākajai tiesai. Kā vērtējat Līgu Meņģelsoni veselības ministres ampluā? Vai viņai, jūsuprāt, izdosies sasniegt būtiskus, nozarei kritiski svarīgus uzlabojumus?

Latvijas politiķis, nonākot deputāta vai ministra amatā, parasti pazaudē realitātes izjūtu, viņš pēkšņi apzinās, cik liels un nozīmīgs ir viņa mūžs. Jaunais politiķis nespēj noticēt, ka laiks, kas dots labiem darbiem, ir gauži īss. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka mazajam krēslam sekos arvien lielāks un augstāks krēsls, kas mūža galā līdzināsies tronim. Guntim Belēvičam bija fantastiskas iespējas rosīties politikā vēl ilgi, bet viņš jau otrajā ministrēšanas dienā sevi gara acīm skatīja vismaz par Valsts prezidentu un ANO ģenerālsekretāru, Guntis darbojās pirms Trampa, bet tieši tikpat dramatiski piesātināti.

Es jau Belēviču nevērtēju – man atlika tikai ar smaidu aprakstīt viņa darbības. Ja ne nelaimīgā pumpa, ja Guntis būtu palicis amatā visus četrus gadus, es būtu aprakstus veicis ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā un noteikti saņēmis kādu žurnālistikas vai rakstniecības balvu. Manu nopelnu tur nebūtu nekādu, jo pats es izdomāt Gunti Belēviču nespētu. Diemžēl Guntis no politikas aizgāja, es jau biju samierinājies, ka arī manai literārajai karjerai beigas, bet atnāca Daniels Pavļuts. Un Daniels spēja sadarīt vēl daudz vairāk muļķību, bezjēdzību, izšķērdēšanu ar vēl lielāku paštaisnuma un pašpārliecinātības izteiksmi sejā nekā Guntis. Divus gadus vismaz reizi nedēļā Daniels man dāvāja tēmu, allaž rīkojoties tieši pretēji jebkādai loģikai un medicīnas zinātnei un praksei.

Līdz brīdim, kad sākšu kritizēt Līgu Meņģelsoni, palikušas 58 dienas (pirmās simt dienas kritizēt nedrīkst). Kritika un analīze nav nekas slikts. Veselības ministriem vismaz pagaidām varu ļaut justies pamanītiem un atpazīstamiem. Sliktāk ir ar zemkopības ministru – visus četrus gadus neviens par Gerhardu nerakstīja ne labu, ne jautru, ne skumju, ne sliktu. Bet tad pēkšņi – jau pēc vēlēšanām un pirms jaunas valdības sastādīšanas zemnieki paziņo, ka neesot redzējuši ministra labos darbus.

Līgai Meņģelsonei piemīt dažas cilvēciskas īpašības, kas ļaudis piesaista un man šķiet – piesaistīs gan ārstus, gan pacentus. Ar 99% varbūtību varu prognozēt, ka vakcinācijas birojus ar zelta podiem viņa nedibinās, kapu svētkos nevakcinēs, nemēģinās radīt barotnes vai siles pietuvinātiem partijas biedriem slimnīcu padomju un jaunizveidotu amatvietu veidā, man šķiet – Līgu kritizēt būs krietni grūtāk. Toties viņai nāksies sadzīvot ar ļoti vārgu budžetu un augstu inflāciju, bet celtniecības izmaksas, enerģētika, siltums, loģistika noēdīs līdzekļus, kas paredzēti pacientu ārstēšanai. Tai pašā laikā pēc naudas kliegs Covid-19 pandēmijā ielaistās slimības, īpaši onkoloģijā un psihiatrijā, Pavļuta novārdzinātais ģimenes ārstu dienests, pieaugošais pieprasījums pēc NMPD pakalpojumiem, nepieciešamība veidot rezerves un daudzas jo daudzas citas jomas.

Novēlu Līgai Meņģelsonei izturību. Nekādus būtiskus, nozarei kritiski svarīgus uzlabojumus viņai veikt nebūs pa spēkam. Vismaz pirmo gadu viņa staigās pa mīnu lauku, kuras Daniels viņai atstājis katrā kvadrātmetrā. Pat ja izdosies notušēt onkologu demaršu, būs grūti pabeigt jaunos korpusus Stradiņa slimnīcā, Bērnu slimnīcā, Psihiatrijas klīnikā. Parādīsies maksājumi, par kuriem ministrijā neviens nenojauš vai vienkārši klusē.

Kādām kvalitātēm jābūt veselības ministram? Kuram no Saeimā ievēlētajiem pašreizējiem koalīcijas politiķiem jūs uzticētu veselības ministra amatu ideālajā variantā?

Esmu pārliecināts, ka veselības ministram jābūt cilvēkam ar labu medicīnisku izglītību un pieredzi veselības aprūpes vadībā. Lai cik čakli zinības apgūtu kāds ekonomists, kultūras darbinieks vai pianists, viņš nevar savā ministrēšanas laikā iegūt bāzi, ko dod seši studiju gadi, pieci rezidentūras gadi. Tad nu paliek cerība, ka ministrs par medicīnu neteiks ne vārda. Bet to nu mūsu politiķi parasti nespēj. Dīvaini, ka par medicīnu Līga Meņģelsone līdz šim nekādas lielas nepareizības nav pateikusi, bet ko tik nav paguvuši sagvelzt viņas partijas biedri, it kā labu gribēdami pierādījuši pilnīgu nekompetenci.

Nacionālajai apvienībai veselības ministra kandidāts bija profesors Dzintars Mozgis – bērnu ķirurgs, sabiedrības veselības profesors, SPKC direktora vietnieks, kas ilgstoši Latviju pārstāv arī visās nozīmīgākajās Eiropas un starptautiskās aģentūrās. Domāju, ka šobrīd viņš ir visprofesionālākais kandidāts veselības ministra amatam. Trijās valdībās veselības ministra amatā jau bijusi Ingrīda Circene, kas ievēlēta no Jaunās Vienotības. Drēbi zina, veselības jomu saprot, enerģijas pārpilna, taču man šķiet, ka viņa nealkst vēlreiz cīnīties ar vējdzirnavām. Arī opozīcijas partijās ir personības, kas varētu mēģināt šo nastu nest. Pazīstu vismaz piecus cilvēkus ārpus Saeimas (ārstus) – politiski advancētus veselības jomas līderus, kas jau šodien varētu būt pašaizliedzīgi, zinoši un produktīvi veselības ministri. Šeit gribu piebilst, ka veselības joma nenozīmē tikai naudu. Bet nav mūsu uzdevums spriest, kas būtu, ja būtu. Mūsu uzdevums ir atbalstīt un stiprināt Līgu Meņģelsoni.

Kādi ir jaunā veselības ministra neatliekamie darbi, kas prasa nekavējošu rīcību un lēmumus?

Valsts valdībai patiesībā ir tikai divi mērķi – rūpēties, lai cilvēki dzīvotu ilgāk un lai dzīvotu kvalitatīvāk. Tieši šos divus mērķus Latvijas valdība ir atgrūdusi tikai veselības jomai, pie kam atvēlot bārenītes finansējumu.

Viennozīmīgi ministrei šobrīd galvenais uzdevums ir integrēt veselību visās politikās. Divi Covid-19 pandēmijas gadi ir ļoti pasliktinājuši bērnu veselību – paraugieties, kas notiek šobrīd Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā – rindas un infekcijas slimību gultas vietu trūkums.

32% Latvijas bērnu ir liekais svars. Trešdaļa vidusskolēnu smēķē cigaretes vai elektroniskās ierīces. Sporta nodarbības atstātas novārtā. Pieaugusi atkarība no datorspēlēm un azartspēlēm. Man jau šķiet, ka veselības jomai maksimāli jāpiesaista Anda Čakša, kura tagad kļuvusi par izglītības ministri. Nekavējoties jāatjauno veselības mācība skolās, jo Latvijas iedzīvotāju veselības pratība ir kritiski zema.

Pēc aparistu eksperimentiem medicīna būtu jānostāda ar kājām uz zemes. Pamatu pamats ir primārā aprūpe un ģimenes ārstu dienests, kas jāstiprina, jāfinansē kaut vai uz citu jomu rēķina. Ja ģimenes ārstiem nav vairāku palīgu, ja primārajā aprūpē nav fizioterapeitu un citu rehabilitācijas speciālistu, ja nav pieejams psihosomātisks atbalsts, ja nav pieejami izmeklējumi, tad allaž par visu maksāsim ar dārgām gultas dienām slimnīcās. Vienkārši – sākotnēji jāstiprina divas jomas – ģimenes medicīna un NMPD. Ļoti labi zinu, ka šobrīd dažādām metodēm viss papildu finansējums medicīnai tiks aizstumts lielo universitāšu slimnīcu virzienā.

Ārstu protesti pret valdības attieksmi un zemajām algām diemžēl ir ierasta Latvijas parādība. Cik pamatotas ir ārstu prasības palielināt algas un vai ārstu algas ir proporcionāli samērīgas ar pārējā medicīniskā personāla, piemēram, māsiņu un sanitāru, algām?

Būtu labi, ja par algām jūs jautātu arodbiedrības prezidentam Valdim Kerim. Manā rīcībā ir viņa aprēķini, aptauju rādītāji un ieteikumi par nepieciešamību celt algas vienai vai otrai darbinieku grupai. Ja es viņa skaitļus te mētāšu, tas būs nekorekti pret Valdi Keri, kurš pēdējos gados ir palicis vienīgais nopietnais karotājs par medicīnas darbinieku atalgojumu.

Saka jau, ka nelaimes sākas ar salīdzināšanu. Mani draugi anesteziologi, ar kuriem kopā savulaik dežurējām, kas aizbrauca pāri jūrai uz Skandināviju vai Lielbritāniju, kas strādā Austrumvācijā, saņem četras reizes lielāku algu nekā mūsu anesteziologi valsts nozīmīgākajās klīnikās, ārstējot pašus sarežģītākos pacientus reanimācijā vai dodot viņiem narkozi operācijās. Tiesa, medicīnas māsas atalgojums Norvēģijā pret mūsu medicīnas māsas atalgojumu ir astoņas reizes lielāks. Nesen tikos ar savu draugu – Rostokas Ārstu kameras priekšnieku. Viņš mani mēģināja pierunāt – brauc, nostrādā līdz pensijai piecus gadus Rostokā; tas nekas, ka esi vecs; tas nekas, ka kaut kādu laiku neesi narkozes devis; visu sakārtosim – savus astoņus tūkstošus pelnīsi.

Tas, par ko gribu brīdināt – varētu sākties jauns medicīnas darbinieku prombraukšanas vilnis.

No budžeta līdzekļiem medicīnai, ieskaitot lielās slimnīcas, tiek iedalīti prāvi līdzekļi. Taču vienkāršam cilvēkam, kuram nav apdrošināšanas polises, ārstu apmeklējums vai ārstēšanās slimnīcās, ieskaitot dažādas procedūras, izmaksā krietnu naudas žūksni. Tātad valsts finansētai medicīnai ir ieņēmumi arī no iedzīvotājiem. Kas tas medicīnā ir par melno caurumu, kurā pazūd valsts un iedzīvotāju nauda?

Ir diezgan smieklīgi runāt par melno caurumu. Diagnostika mūsdienās nenozīmē fonendoskopu, bet miljonos vērtu magnētiskās rezonanses aparātu vai pozitronu emisijas tomogrāfu. Terapija mūsdienās nenozīmē tikai askofēnu vai citramonu, kā labpatīkas saprast Saeimas deputātiem.

Farmācijas uzņēmumi meklē progresīvas terapeitiskās metodes, sarežģītus ārstēšanas paņēmienus, piemēram, šūnu terapiju, mRNS, nekodējošās RNS un dažādas gēnu terapijas.

Šīs jaunās terapijas pacientiem sniedz ievērojamus uzlabojumus un dažos gadījumos sola izārstēt slimību ar vienu devu. Piemēram, tirgū laista CSL hemofilijas B gēnu terapija, kuras cena ir 3,5 miljoni ASV dolāru pacientam, padarot to par pasaulē dārgāko ārstēšanu. Vai tiešām valsts vienam pacientam tērēs 3,5 miljonus dolāru? Vēlos norādīt, ka šī cena ir salīdzināma ar šo pacientu medicīniskās aprūpes izmaksām mūža garumā.

Vismaz pagaidām Latvijā vēl neesam nonākuši līdz publiskai diskusijai par šādu, miljonos vērtu terapiju vienam slimniekam, bet varam būt pilnīgi pārliecināti – šāda diskusija mūsu Nacionālajam veselības dienestam stāv priekšā. Vienkārši arī Latvijā atradīsies māte ar hemofiliju (tā gan ir specifiska hemofilija) slimam bērnam, kas pieprasīs zāles, ar kurām šo slimību var pilnībā izārstēt.

Pēdējos 20 gados onkoloģija veikusi milzu attīstību. Daudzi vēži izārstējami pilnībā, bet vairumam ievērojami pieaugusi dzīvildze. Tātad – cilvēks saslimst ar vēzi, bet dzīvo 5–10 gadus, pateicoties operācijai, staru terapijai, hormonterapijai, imūnterapijai, ķīmijterapijai un – ļoti būtiski – fiziskām aktivitātēm ārstniecības laikā. Bet šīs zāles un visa ārstniecība nudien ir ļoti dārga.

Saeimā un žurnālistikā lielākoties rosās salīdzinoši jauni vai vidēja gadagājuma cilvēki, kuriem nav nepieciešama ļoti dārga un sarežģīta ārstēšana. Viņi vēl nezina, ka katrs cilvēks agri vai vēlu nonāk līdz savam vēzim, ja nav priekšlaicīgi nosities, noslīcis vai nomiris ar insultu vai infarktu. Mana dzīves stratēģija ir izvairīties no pirmajām četrām alternatīvām, tādēļ esmu gatavs kaut kad satikt savu vēzi; un nebrīnos par augstajām ārstēšanas izmaksām onkoloģijai.

Ja jums valstī piederētu absolūtā vara, ko jūs no veselībai kaitīgajām lietām aizliegtu?

Pesticīdus. Neesmu līdz galam pārliecināts, ka zemes biosfēru izmainīs klimata pārmaiņas, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka zemeslodes ķīmiskais piesārņojums jau pārsniedz kritisko. Mani, protams, ļoti satrauc cilvēku bojāeja Ukrainā, bet gandrīz nemaz nerunājam, ka Ukrainas karš ir globāla ekoloģiska katastrofa – saindēta Azovas jūra, Melnā jūra un pat Vidusjūra, saindētas augsnes, bet Ukrainas melnzemes augsnes ir viens no lielākajiem mikrobiotas koncentrātiem uz zemeslodes. Tātad es mēģinātu no Latvijas puses darīt visu, lai pasaule piespietu Krieviju pārtraukt karu.

Ok, bet es jau sapratu jautājumu. Jautājums jau bija – kā aizliegt smēķēt nikotīnu saturošus produktus? Šobrīd tas jautājums ir plašāks, jo līdz ar elektroniskajām cigaretēm un karsēšanas ierīcēm izsmēķēto kaitīgo vielu skaits pieaudzis. Kopš tabakas industrijai izdevās mani izspiest no Ārstu biedrības vadības, cīņa pret tabakas smēķēšanu Latvijā vairs nenotiek. Tiklīdz, tas bija pirms četriem gadiem, Ilze Aizsilniece kļuva par biedrības prezidenti, viņa kā pirmo darbu veica – atsauca mani no smēķēšanas ierobežošanas valsts komisijas.

Kopš tā laika Ārstu biedrība ne ar pušplēstu vārdu nekritizē smēķēšanu. Bet tāda nu ir pasaules kārtība, ka smēķēšanas ierobežošana ir ārstu funkcija, jo neviens cits pa īstam smēķēšanas ļaunumu neapzinās. Ja Latvijas Ārstu biedrības prezidente slēpti lobē industriju, to sajūt visa valsts. Nevar jau to pierādīt, ka viņa tieši cigaretes lobē; viņa mēdz īstajā brīdī teikt pareizas un skaistas frāzes par smēķēšanas kaitīgumu, bet realitātē tiek rosināts neauglīgs strīds par tematu – kas ir sliktāks: cigaretes vai elektroniskās cigaretes.

Te nu ir mana atbilde – visa veida smēķēšana ir kaitīga un būtu jāaizliedz.

Pērnā gada nogalē Jaunzēlande pieņēma grozījumus likumos, ar kuriem jau tuvākajā nākotnē valstī tiks izskausta legāla tradicionālo cigarešu smēķēšana. Jaunzēlande cer izaudzināt jaunu tradicionālo cigarešu nesmēķētāju paaudzi. Latvijai būtu lietderīgi rīkoties līdzīgi?

Neliela atšķirība mums no Jaunzēlandes ir – mēs neesam izolēta sala. Katra valsts rīkojas citādi, ja vien valdības vadītājam rūp savas valsts iedzīvotāju veselība. Man ir daži labi piemēri. Singapūrā jebkura smēķēšana zem jumta maksā 1000 dolāru, sabiedriskā vietā, kur ir vēl kāds cilvēks – 500 dolāru. Nomests izsmēķis – 1000 dolāru. Bet visa valsts ir pilsēta, pilsētā šur tur ir slēgtas telpas smēķēšanai – stikla nožogojums bez jumta, bet tur neredzēsi smēķētājus. Smēķēšana jau faktiski ir izskausta.

Smēķēšanas ierobežošanai ir tikai divi ieroči: pirmais – nepieļaut bērnu smēķēšanu nekādā veidā – ne cigarešu, ne elektronisko cigarešu smēķēšanu, ko panāk, dzelžaini ierobežojot pieejamību, sodot tos, kas jelkā līdzējuši bērniem tikt pie smēķiem, kā arī – ar akcīzes nodokli ceļot cenu. Otrais – ierobežojot smēķēšanu kā tādu. Savulaik ar veiksmīgiem smēķēšanas ierobežojumiem kafejnīcās, restorānos, valsts un pašvaldību iestādēs, veikalos, sporta un kultūras iestādēs, izglītības un medicīnas iestādēs daudz ko sasniedzām, samazinājās smēķēšanas izplatība. Covid-19 pandēmija daudz ko sagrāva – Kariņa valdība atļāva alkohola un tabakas izstrādājumus piegādāt, pasūtot internetā, neviens vairs nevarēja izkontrolēt, cik vecs ir pasūtītājs. Bērni pilnībā pārgāja uz cigarešu un elektronisko cigarešu iepirkšanu internetā, atsākās bērnu smēķēšanas pandēmija, tiesa, lielā mērā ar veipošanu.

Šobrīd likumdevēju koridoros cirkulē priekšlikumi strikti ierobežot elektronisko cigarešu un to sastāvdaļu apriti. Kas veselībai ir kaitīgāks – tradicionālās cigaretes vai tā sauktā veipošana?

Abas kaitīgas. Elektroniskās cigaretes un karsējamās ierīces ir vārti, pa kurām pie bērna ienāk tabakas industrija. Izejas vārti, protams, ir cigaretes, vēzis, infarkts, insults, amputēta kāja un desmit gadus pāragra nāve.

Protams, Latvijā šobrīd 90% no smēķēšanas produktu apgrozījuma sastāda klasiskās cigaretes. Iepriekšējos četros gados visa valdība izskatījās pēc liela cigarešu lobija – akcīzes nodoklis tika celts ļoti lēni, tālu atpaliekot no kaimiņvalstīm.

Šobrīd pārtikas produktu cenas augušas par 30–50%, inflācija pieaugusi par 21%, bet cigarešu cenas palikušas nemainīgas. Būtu pilnīgi normāli, ja valsts paaugstinātu cigarešu akcīzi par 20– 25%, kas nozīmētu – par ceturto daļu. Kaut nedaudz naudas tiktu veselībai. Bet nē. Tiklīdz Ašeradens ierunājās par iespēju nedaudz mainīt nodokļu likmes, Kariņš viņu publiski norāja, ka cilvēki neesot pelnījuši nodokļu izmaiņas. Nezinu, kas bija Kariņam mājienu devis – amerikāņu onkulis Sems no British American Tobacco vai globālās tabakas industrijas vietējie pārstāvji – dusmīgais Andris ar savu znotu.

Tātad – šobrīd Latvijā problēma ir apstāklī, ka – notiek visāda veida strīdi, kas kaitīgāks, bet netiek reāli ierobežota cigarešu pieejamība bērniem, netiek reāli palielināta akcīze cigaretēm.

Jūs esat viens no tiem, kurš popularizē tēzi – lētāk ir neslimot. Popularizējat sportu, pats sportojat, aicināt cilvēkus nelietot plastmasas izstrādājumus un galvenais aicināt cilvēkus tieši nekaitēt veselībai – neēst kaitīgus produktus un nepīpēt. Kas ir tas, kas mūsu sabiedrībā šobrīd visvairāk grauj cilvēku veselību?

Jautājums ir par nākotnes redzējumu Latvijas mērogā. Un šajā jomā ir jēga par pamatu ņemt profesora Andreja Ērgļa un profesora Viļņa Dzērves 2019. gada "Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru šķērsgriezuma pētījumu". Ģeniāls pētījums, salīdzināmi dati ar identisku pētījumu 2009. gadā. Tika veikta nejaušināta 25–74 gadus vecu Latvijas iedzīvotāju izlase un anketēti 4070 respondenti. Pētnieki interesējās par sirds asinsvadu slimību riska faktoriem – arteriālo asinsspiedienu, palielinātu ķermeņa masas indeksu, smēķēšanu, holesterīna skaitļiem un cukura līmeni asinīs, arī par (ne)sportošanas paradumiem. Tomēr interesantākie secinājumi nāca, veicot šo riska faktoru korelāciju ar respondentu ienākumiem, izglītības līmeni, ģimenes stāvokli, sociālekonomisko labklājību utt.

Tā kā visi dati nav apstrādāti, mans tālākais skaidrojums jāuzskata par skaitļos balstītu hipotēzi. Lieta tāda, ka Latvijā nesamērīgi liela ir starpība paredzamajā mūža ilgumā sievietēm un vīriešiem. Latvijas vīrieši dzīvo īsāko mūžu Eiropā, sievietes – nu nemaz ne tik īsu dzīvi. Bet izrādās – ja pētām akadēmiski ļoti labi izglītotu un turīgu vīriešu grupu, izrādās, ka tie dzīvo gandrīz tikpat garu mūžu kā skandināvi, proti, ilgāk par 80 gadiem. Vīrieši ar vidējo un par to zemāku izglītību vidēji dzīvo mazāk par sešdesmit gadiem. Un tieši neizglītotākie vīrieši visvairāk smēķē, visnepareizāk ēd, visvairāk dzer alkoholu, vismazāk sporto, nemēra cukura un holesterīna līmeni asinīs, nelieto nozīmētās tabletes pret asinsspiedienu utt.

Patiesībā secinājums ir tāds – atšķirībā no Skandināvijas, kur valsts māca savus iedzīvotājus veselības pratībā, Latvijā ir milzīgas atšķirības zināšanās par veselību starp ļaudīm, kas ir daudz mācījušies, un tiem, kas mācījušies ir maz. Un veselības pratības trūkums ir lielākais drauds sirds un asinsvadu veselībai, līdz ar to – pāragri noved cilvēku nāvē.

Īsais secinājums – Andai Čakšai jābūt ne tikai izglītības ministrei, bet, jo īpaši, veselības zināšanu apguves ministrei. Ja mūsu bērni saņems zināšanas veselības pratībā, ja mums izdosies apmācīt veselības jautājumos arī pieaugušos, tad – neskatoties uz naudas trūkumu Veselības ministrijā, Latvijas iedzīvotāji dzīvos ilgāku un kvalitatīvāku mūžu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dzīve augstu cenu laikmetā

Inflācija šogad mazināsies, taču cenas nebūs tik zemas kā pirms Covid-19 pandēmijas. Šāds secinājums izriet no ekonomikas ekspertu atziņām.

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē